nosēkāt
nùosẽ̦kât,
[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;
[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;
3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;
4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].
Avots: ME II, 845
[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;
[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;
3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;
4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].
Avots: ME II, 845