Paplašinātā meklēšana

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

atmĩkas: sing. atmīka N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 ("miltus">kad maizi parmīcuot vēl piemīca miltus").

Avots: EH I, 156

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

[dajaut Drsth., einrührend hinzufügen: d. vēl miltus pie mīklas.]

Avots: ME I, 433

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340

ìejàut, Teig einrühren U., Ronneb.: iejauz auzu miltus ūdenī Antrop. II, 83. vai tu... maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse? Blaum. st. 57. iesalu iejaut, einmischen. Subst. ìejàvums, der Vorteig Karls.; was man zum Einsäuern des Brotes zumengt, das Eingesäuerte, das Gemengte U.

Avots: ME II, 22

‡ ìekulˆcinât ² Ramkau, (in eine Flüssigkeit) einrühren: dzirā iekulce̦na miltus.

Avots: EH I, 523

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

I ir,

1): auch Kur. Nehrung; pietiks ir atliks. miltus samaļ, ir nav (ist gleich verbraucht)
Sonnaxt.

Avots: EH I, 430

izbĩdelêt, tr., ausbeuteln: miltus.

Avots: ME I, 716

‡ izdirbinât,

1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;

2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;

3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;

4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;

5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".

Avots: EH I, 442

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izgrâbt [li. išgróbti "похитить"],

1) ausharken:
sienu nuo ūdens;

2) ausscharren, herausnehmen:
miltus nuo apcirkņa;

3) fig., auskratzen:
acis.

Avots: ME I, 739

‡ *II izkãruôt: part. prt. act. izkãruojis, unersättlich Frauenb.: palika guovis tādas izkāruojušas ("badīgas, nepieēdināmas"), kad nedeva miltus. Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) nach etw. verlangen: viņš visādi izkāruojās, bet nedabūja ne˙kā PV. guovis tādas izkāruojušās (= izbaduojušās) Frauenb.

Avots: EH I, 455

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

‡ iznasât Gr.-Buschh.,

1) iznē̦sât 1 Kaltenbr.: zirgi jās (= viņas) iznasāja (zerstreuten tragend)
pa pasauli Pas. X, 69 (ähnlich 28). vējš iznasāja visus miltus VIII, 97;

2) = iznē̦sât 3: vaiņuceņu ar guodiņu iznasāju Atašiene n. Fil. mat. 103 (ähnlich Tdz. 39009). Refl. -tiês Auleja, = nùonẽ̦sâtiês.

Avots: EH I, 468

izsijāt (li. išsijóti), tr.,

1) aus -, durchsieben:
miltus. es savam kumeļam izsijātas auzas devu BW. 17124. pe̦lavas uzme̦t uz piedarba augšu, tikai izsijātas, smalkās arī nuove̦d uz klēti LP. III, 104;

2) fig., kritisieren:
es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299.

Avots: ME I, 796

‡ izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486

iztraĩšķît [Bauske, iztrìišķît ² Sissegal, iztraîšķît Kl.], tr.,

1) unordentlich ausbreiten, auseinander streuen:
miltus Smilt., N. - Schwnb., [Borchow. zirgi barību nuo siles iztraišķījuši Bers.;

2) unordentlich verspritzen:
ūdeni Sissegel].

Avots: ME I, 819

jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I ⁴ , 114, Walde Wrtb. ² 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]

Avots: ME II, 104

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

kapa [kapà "Schock"],

1) das Schock:
2 kapas naglu;

2) auch
kape, ein Mass: vienai pūrvietai 25 kapes C., Aps., Smilt.;

3) ein kleines Mass Smilt.; die Metze in der Mühle U.:
[paņem kapiņu, aizej uz klēti un iegrāb miltus Alt - Ottenhof. Bed. 2 (vgl. kapp "der vierte Teil eines Külmits", kapa - mā "1\25 Lofstelle") dürfte aus der Bed. 3 entstanden sein, und kapa 3 stammt wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. kappe "Metze" und mnd. koppe bei Schiller u. Lübben III, 46); kapa I aber dürfte nebst kapá aus slav. kopá "Schock" (wozu Berneker Wrtb. I, 562; anders Walde Wrtb. ² 128 und Reichelt KZ. XLVI, 339) stammen].

Avots: ME II, 157

kapaîmi Mar. n. RKr. XV, 118, = kapãjumi, kleingehackte Blätter zum Schweinefutter: kāpuostu, kāļu, burkānu, kaprtupeļu u. c. lapas sakapā un aplej ar samazgām, dažreiz piejauc miltus un baŗuo cūkas ar šiem kapājumiem Bers., Laud., Druw., A. XVII, 186.

Avots: ME II, 157

[karĩcât " sinnloss gebrauchend vertun": miltus Planhof.]

Avots: ME II, 162

ķeša, die Tasche (in Kleidungsstücken): ar meitām malt gāju, miltus bēru ķešiņā (Var.: ķeselē) BW. 29595. [Beruht auf einem deminitivisch aussehenden * ķešene (= li. kešẽnė), das durch oder nebst li. kešenià dass. aus poln. kieszen` dass. entlehnt ist.]

Avots: ME II, 371

‡ kuļčēklis Grünh., ein Quirl ("ar kuo miltus vai putraimus, grāpī beŗuot, kuļčina").

Avots: EH I, 672

‡ I kulinêt (li. kulinė´ti) Bērzgale, = kulinât: k. miltus ūdenī.

Avots: EH I, 671

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

‡ lancakls, = laceklis I: pastāv, raibas kuces ...! kad es malšu auzu miltus, pavārīšu lancakla (Var.: lacekliņa) BW. 21001, 7 (aus Lis.)

Avots: EH I, 719

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

maistît,

1) [=mīstît Neu-Laitzen, Treiden]: ieser (linus), aizies rītā maistīt LP. VII, 832;

[2) màistīt ² , -u, -ĩju N.-Schwanb., Kerstenbehm "jaukt" Bers.: putru, miltus. - Refl. -tiês "maisīties" Bers.: kuo maisties un slaisties kâ maistuļa?].

Avots: ME II, 551

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

mil˜ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 628

‡ mul˜dêt Mojahn "iejaut miltus muļdā".

Avots: EH I, 831

nečeirîgs, verschwendersich, oberflächlich: puisis ir nečeirīgs, kad viņš izbārsta miltus Ses.

Avots: ME II, 710

niekacis, [niêkacîte ² Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750

nùogrâbt, tr.,

1) mit der Hand von oben abnehmen:
miltus nuo sieka;

2) erfassen, ergreifen, erhaschen:
viņi salauzuši visu, kuo nuogrābuši LP. VII, 174. [milzis tuo bija aiz bārzdas nuogrābis Pas. II, 227];

3) abharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad nuogrābta (Var.: sagrābta, nuogrābāta) BW. 24807, 2. [Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang energich harken:
šuodien krietni nuogrābuos Ruj., Selg.;

2) betrogen werden:
zirgu pē̦rkuot nuogrābies Lis.]

Avots: ME II, 786

[nùoplikšķinât, klatschend glätten: n. miltus ar de̦lnu.]

Avots: ME II, 831

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus">miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845

‡ nuošļapstinât AP., Frauenb., Meselau, N.-Peb., schmatzend abschlürfen (?): zirgs nuošļapstina visus miltus pa ūdens virsu silē; "ieē̦duot kuo, muti nuoplaukšķināt" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104

nùovẽlêt, ‡

5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês, ‡

2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.

Avots: EH II, 106

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pagrebt (unter pagrebinât), ‡

2) = pagrâbt 1 Rutzau: p. miltus nuo tīnes.

Avots: EH II, 134

pal˜tas, pal˜tes [auch PS., Serbigal, Salis], pal˜tis [Ronneb.], selten der Sing. palts, -s, "Palten", Blutpfannkuchen, mit Blut angemachtē Klösse von Mehlteig: paltes Drustuos pagatavuo šitâ: luopu asinīs iemīca labi pacieti miltus, tad sataisa kukulīšus, kuŗus izvāra, sagriež ripiņās un tad, sīpuolus klāt pieliekuot, uz pannas ar taukiem izce̦p Etn. II, 136. [Nebst estn. palt anscheinend aus schwed. palt "Blutkloss" (über das schwed. Wort Johansson KZ. XXXVI, 372).]

Avots: ME III, 63

[pàntâgs ² Kl.], pantāgs MWM. X, 238, pantuogs, Rührei oder Pfannkuchen von Eiern und Speck L.: ņēma līdz miltus, taukus un pienu, kuo pieguļā pantagu taisīt Etn. II, 101; pantags, Eiersauce Mar.; pantāgs für banstaklis Friedrichswald.

Avots: ME III, 78

pãrmal˜t, tr., zum zweitenmal mahlen: [dzirnavās miltus uotrreiz pārmala N.-Peb.].

Avots: ME III, 165

pasijât [li. pasijóti], tr.,

1) eine Zeitlang, ein wenig sieben:
es e̦smu piekususi; pasijā kādu laiciņu nu tu! pasijāšu miltus pīrāgiem LP. VII, 52;

2) das Part. auf -dams olt in intensiver Bedeutung (gehörig sieben):
tam bēru auziņas pasijādama BW. 33592.

Avots: ME III, 97, 98

pêdẽjs: pē̦dējuo, jaunākuo māsu Pas. VII, 330 (aus Višķi). pē̦dējuos miltus IX, 434 (aus Atašiene).

Avots: EH XIII, 227

pìebirinât, reichlich hinzuschütten od. hinunterfallen machen; vējš piebirinājis ābuolus Saikava. p. miltus ūdenī Golg., Warkl.

Avots: ME III, 239

pìejàut, hinzumischen: piejaut miltus ūdenim A. v. J. 1893, S. 322.

Avots: ME III, 254

pìekul˜činât, - piekul˜t, hinzuklopfen, -rühren: kad klecene vāruot ir par šķidru, tad piekulčina miltus klāt, lai paliek biezāka Ahs.

Avots: ME III, 261

pìekulinât, dazu schütteln und quirlen: p. zirgam miltus pie ūdens silē Bauske.

Avots: ME III, 261

pìespaîdît, freqn. zu piespiêst, mehrfach andrücken Spr.: kad traukā iebeŗ miltus, tad, ja grib, lai vairāk ieiet, piespaida ar liekškeri Grünh. ar ruokām piespaiduot iedzīt sienu maisā.

Avots: ME III, 294

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus">miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

rakanda, ein kleiner Korb Perkunen, iz sluoksnēm pīts mazs gruoziņš, lietuots uolu uzglabāšanai vai zirgiem miltus beŗuot Grob. n. Etn. III, 66: iebērām arī rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 181 f. Aus li. rakañdas "Gefäss".

Avots: ME III, 472

*II riekstĩte od. *riekstĩtis "?" : kādu riekstīti miltus Mag. II, 3, 46. Wohl - wenn damit synonym - zu riekšava, und in diesem Fall wohl mit kst aus skt.

Avots: ME III, 544

sagrol˜lêt, tr.,

1) grob vermahlen:
melderis sagrollējis rudzu miltus tik rupjus kâ iesalu Dond.;

2) grob spinnen
(perfektiv) Dond.

Avots: ME II, 630

sakulinât, in Wasser einrühren: s. zirgiem miltus Lis., Bers., Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 658

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

salùocît, ‡

5) s. sìenu "das ausgebreitete Heu in Häufchen legen"
Spiess; ‡

6) "?": maltuvīte niedru kaula saluocīta: nivarēju smalki malt, vējiņš miltus putināja BW. 7962.

Avots: EH XVI, 428

‡ samiļ˜ļât "nekārtīgi samīcīt", s. miltus ar pienu Smilt. s. lakatu Mesoten.

Avots: EH XVI, 431

‡ sapîčît ² Seyershof "pavirši sastrādāt": sapīčīts darbs. sapīčīju visādus miltus kuopā, lai iznāk karaša.

Avots: EH XVI, 436

‡ saplikšinât,

1) "= saspaîdît" Liepna: kamu miltus nicviņā stipri s., lai jie nepaliek mitri un lai nenuovadas;

2) schallend Schläge versetzen
Dunika: s. zirgam ar pātagu pa muguru.

Avots: EH XVI, 437

II saplucinât: s. miltus guovīm Kand. maguoņu sē̦klas saplucina ar pienu un liek pie baltmaizes Iw.

Avots: EH XVI, 437

sasijât,

1) siebend aufhäufen:
s. ve̦se̦lu kaudzi miltu Bauske;

2) zusammensieben:
s. dažādus miltus kuopā;

3) sich energisch ans Sieben machen:
sasijā nu!

Avots: ME III, 729

sastũkât C., Wolmarshof, (mit ù ² ) Lis., vollstopfen: s. pilnu maisu ar sienu; sastūkā (presse zusammen!) maisu, lai var sabērt visus miltus! Golg.

Avots: ME III, 750

savs,

3): kad damaisa miežu plāceņiem kviešu miltus, tad pa˙visam s. baltums un sava smeķe AP. te atkal sava nelaime Diet. pusbrāļi ir sava tē̦va, vienas mātes Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 467

sijas, das Ausgesiebte; die Kleie U.: siju miltus purina Rainis Duomas II, 997. Nebst li. ãtsijos "Abgesiebtes" zu sijât.

Avots: ME III, 836

šņucis,

1) = snucis, die Schnauze (li. sniùkis In Kvėdarna): jūsu cūkai gaŗš šņucis Lennew., Kl.-Salwen, Meiran, Saikava, Wessen. cūka ruok ar šņuci Daudsewas. sēdi,... mārša, lielu šņuci (Var. snuķi u. a.) uzme̦tusi BW. 18922 var.;

2) die Schnauze (an Gefässen)
Golg., Lennew.; die tütenartige Ausbuchtung am Sack, die beim Herausschütten des Inhalts entsteht: pa šņuci lej nuo krūzas pienu glāzā Ahs. pa šņucīti ber miltus nuo kules traukā ebenda;

3) der Winkel, die Ecke, die Kante
Spr.: pašā šņucī starp krustcelēm ir mums mazs tīrumiņš Druw. n. RKr. XVII, 82. nuozāģē galdam šņuci! ebenda; die Spitze: kuoka šņucis Gr.-Buschhof;

4) ein kleines Stück (gabaliņš) Nötk. Mit dem š- von d. Schnotz "Schnauze"?
Zur Bed. 4. vgl. šņuks.

Avots: ME IV, 97

II svàitît ² (??) Lisohn "= bārstīt": svaitu miltus (Aps. unbekannt).

Avots: ME III, 1142

uzbārstît (li. užbarstýti), (mehrfach) aufstreuen: uzbārstīt kam sāli, miltus.

Avots: ME IV, 316

‡ uzbiras Frauenb., auf den Brotteig (im Backtrog) aufgeschüttetes Mehl: atnes vēl miltus uzbirām!

Avots: EH II, 718

uzkul˜t,

3): klājienā palikušās ruogas vēl ar spriguļiem uzkuļ AP.; ‡

4) über etwas hinzurühren:
kad vārīja me̦lnuo sulu, beigās uzkūla miltus virsū Siuxt. kad biezputra iznāk mīkstāka, tad uzkuļ miltus AP.; ‡

5) u. sviestu Frauenb. "sakult mazu daļu sviesta sākumam"; uzkuļamais ebenda "ein Stückchen Butter, das man in die Sahne legt, um schneller kernen zu können".
Refl. -tiês,

1): auch Druw., Kand.; ‡

3) emporkommen, sich emporarbeiten:
uzkūlušies par saimniekiem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), S. 7.

Avots: EH II, 726

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

uzmal˜t,

1) auf etw. mahlen
(perfektiv): uzmalt kviešu miltus rudzu miltiem virsū;

2) (mahlend) auflockern, aufwühlen:
ceļš dubļu dubļuos, kâ uz˙malts Segewold;

3) noch (ein Quantum) mahlen:
vēl drusku jāuzmaļ, citādi nepietiks. Refl. -tiês, umherstreichend sich einfinden: par nelaimi... students se uzmalies un uzplijies viņam virsū Janš. Dzimtene IV, 45. Subst. uzmalums, das Übermass beim Mahlen.

Avots: ME IV, 355

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene ² III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene ² III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369

uzsijât, sieben (perfektiv) auf, über: kur lai uzsijāju miltus?

Avots: ME IV, 376

uzsipinât, = uzbirdinât, fein aufstreuen: uzsipini abrā iejautai mīklai vispāri miltus! Druw.

Avots: ME IV, 376

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

uzskaluôt, ‡

2) (Mehl auf Wasser) schütten und ein wenig durchrühren
Frauenb.: u. miltus, lai luopi nuodzeŗas.

Avots: EH II, 733