Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'pļāve' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'pļāve' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

appļāvenes

appļãvenes Konv. 2 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

spļāvekļi

spļāvekļi: spļāvekļus ieliekuot ragā Pas. XV, 255.

Avots: EH II, 555

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (9)

atpļaut

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

atsīkt

atsīkt (zu sīks), intr., ein wenig wieder wachsen: jēriņus cirpa uotru reizi ap miežu pļāves laiku, kad jau vilna bijuse atsīkuse Etn. II, 122.

Avots: ME I, 191

beigas

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

paraust

paràust: zemi taču vajag p. un viņā sē̦klu iekaisīt Pēt. Av. 1863, S. 5. tur˙pat parause sìenu, kad nuopļāve, - un gulta tev gatava! Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 166

pļāva

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve 2 Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve 2 Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

siekalas

siẽkalas Ruj., Salis, Serbigal, Lin., Wolmarshof, C., PS., Wohlf., Bl., Dond., Selg., Nigr., Gr.-Essern, Dunika, Iw., sìekalas 2 Kl., Saikava, siêkalas 2 Karls., Widdrisch, Zögenhof, AP., siêkalas Kr., Jürg., Arrasch, pl. t., der Speichel, Geifer U.: siekalas te̦k, das Wasser fliesst im Munde zusammen: par garšīgiem ēdieniem saka, ka, tuos uzskatuot vien, siekalas sate̦k mutē Konv. 2 776. spļāve viņš zemē un darīja dubļus nuo tām siekalām Glück Joh. 9, 6. In Dunika auch singularisch: siẽkala te̦k. Am ehesten wohl dissimilatorisch aus sliekalas "Speichel, Geifer". Anders (zu seilas "Speichel" usw.) Persson BB. XIX, 2781; nach Būga KZ. LI, 122 f. zur Wurzel seik- "rinnen, träufeln" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 466.

Avots: ME III, 857

spļaudakas

spļaũdakas Wolm., Ronneb., Smilt., spļaudakas L., Mag. IX, 2, 223, Pas. III, 228 (aus Warkh.), spļaũdalas PS., spļaudalas L., Manz. Lettus, U., spļaudaļas Glück, spļaudas LKVv., Wid., spļaudeklis U., splaũdekļi Sassm., Salis, spļaũde̦kli Wolm., spļāvekļi RA., der Speichel, das Ausgespieene: es neapslēpu savu vaigu nuo nievāšanas un spļaudaļām Glück Jesaias 50, 6. kamē̦r cilvē̦ks dzīvuo, izme̦t viņš... spļaudaļas Sirach 10, 9. cits acīs spļaudakas ieme̦t Diez. nuo ve̦lna kraukaļām ulz spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. - dzęguzes spļaudakas od. spļaudekļi, der Kuckucksspeichel, eine weisse, schleimige Masse auf einigen Pflanzen, besonders Weiden und Gräsern, den Aufenthaltsort eines Insekts bezeichnend Ar. laumas spļaudeklis, gasteromycetes. Nebst li. spjáudals (Bezzenberger Lit. Forsch. 174) zu spļaudît.

Avots: ME III, 1007

ūdre

‡ ūdre, = ûdris: caur sētiņu upe te̦k, ū. kāpa istabā BW. 30584 var. melna ū. sienu pļāve Tdz. 55045.

Avots: EH II, 741