Paplašinātā meklēšana

àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.

Avots: ME I, 45

appũdêt, appũdinât sienu, ābuoliņu, durch seine Fahrlässigkeit es so weit kommen lassen, dass das Heu schon zu faulen angefangen hat (fact. zu appũt, anfaulen).

Avots: ME I, 112

‡ atpũdêt, abfaulen machen, lassen Dunika, Kal., Rutzau u. a.: ej laikā pie ārsta, citādi vari a. visu pirkstu!

Avots: EH I, 160

ìepũdêt, ìepũdinât, zum Eitern bringen, anfaulen lassen Spr.

Avots: ME II, 54

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787

nùopũdêt, nùopũdinât, fakt., verfaulen lassen: nuopūdēt nuolādamam kādu luocekli viņš nespēj Aps.

Avots: ME II, 835

[papũdêt L., (eine Weile) faulen lassen.]

Avots: ME III, 84

pãrpũdêt,

1): par daudzi pārpūdē̦ts (= pãrmê̦sluots

2) dē̦sts Ramkau.

Avots: EH XIII, 208

[pãrpũdêt,

1) zu viel faulen machen:
p. sieru;

2) faulend entzweigehen machen:
p. auklu.]

Avots: ME III, 171

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,

1) das beendete Faulenlassen;

2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.

Avots: ME III, 445

pũdê̦tãjs (unter pũdêt): silts, miglaiņš lietus, kad brīžiem saule spīd, ir siena p. Frauenb.

Avots: EH II, 341

‡ pũdē̦tava, ein Platz zum Faulenmachen (?): nuo pūdē̦tavas ne̦s mē̦slus vai me̦lnu zemi klāt Janš. Līgava I, 36.

Avots: EH II, 341

sapūdêt U., sapūdinât L., Spr., tr., fakt., verfaulen lassen: kad tik lietus visu nesapūdē! lietus sapūdināja sienu un labību Klaust. 120.

Avots: ME II, 710

uzpũdêt,

1) (den Acker) für die Saat vorbereiten
(perfektiv): uzpūdēt papuvi;

2) (zum Braten) weicher machen
(perfektiv): uzpūdēt medījumu (nuošautus putnus, zaķus) ēšanai.

Avots: ME IV, 369