izmest
izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,
1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;
2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;
3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;
4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;
5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;
6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,
1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;
2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;
3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;
4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;
5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;
6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;
7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.
Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit
Avots: ME I,
vaļa
vaļa (li.
valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r.
вóля "Wille; Freiheit"),1) die Ungebundenheit, Freiheit U.:
citam vaļu duot L.,
einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh.
nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda.
duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37,
ne savā vaļā būt St.,
nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U.
bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330.
uz vaļas (Golg.),
uz vaļu (Siuxt, Stenden),
pa vaļai (Mahlup)
dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden.
viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup.
palicis uz savas vaļas Golg.
zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist.
pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3.
vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7.
vaļas grāmata St.,
Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;
2) die Musse U.:
man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U.
vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128.
vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist.
vaļas diena, ein freier Tag St., U.
vaļas laiks, freie Zeit, Musse U.
vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U.
tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm.
vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;
3) freie Macht und Gewalt, Willkür L.,
die Macht, Gewalt U.:
Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7.
viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6.
viņam tâ˙pat vaļa (Recht?)
ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5.
dieva vaļā L.,
in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U.
viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond.
tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda.
ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497.
tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist.
vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.:
tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62.
gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;
4) die Erlaubnis St., U.:
vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102.
duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6.
viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6.
duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9.
deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;
5) der Wille (nur mundartlich!) U., Oknist:
vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U.
tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw.
tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f.
būsi... munas vaļas pildītāja 382.
vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);
6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen Infl. n. U.:
tā lieta ir ar vaļu U.
kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine.
Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.Avots: ME IV,
463,
464