pamina
pamina: in Ramkau pamina - Tritt am Webstuhl, neben paminas - am Spinnrad; es būt[u] laba audējiņa, būt[u] paminu cilātājs BW. 6908.
Avots: EH II, 156
Avots: EH II, 156
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pamina' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pamina' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
pamina
pamina [Dond. (li. pãmina "Trittbrett am Spinnrad", paminos "Tritt am Wagen")], paminis L., St., U., Rainis, pamene Sl., das Trittbrett am Spinnrad, Webstuhl [Bielenstein Holzb. 385, 400, 409; auch das Trittbrett an der Handmühle ebenda S. 259 ff. (mit Abbild. S. 258 u. 259)]; das Pedal; nach St., U , auch der Tritt am Wagen. Zu pamĩt.
Avots: ME III, 71
Avots: ME III, 71
Šķirkļa skaidrojumā (26)
aceknis
I aceknis,
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
celens
‡ cele̦ns [sic!] Seyershof, langs gestreift (vom Gewebe): kad cele̦nu audaklu auž, tad vajaga četras paminas.
Avots: EH I, 263
Avots: EH I, 263
čikstere
čikstere, ein Teil des Spinnrades; "vērpjamā ratiņa ruociņa nuo paminas uz riteni" Katzd.
Avots: ME I, 412
Avots: ME I, 412
dzērvīte
dzẽrvīte,
1): auch Gr.-Roop; Karls., Ramkau, Seyershof; ‡
3) ein Teil; des Webstuhls
AP.: dz. ir apals kuoks; vienā galā ir pumpas un uotrā galā ir caurumiņš; lai, kad uzmauc paminas, var aizdzīt tapiņu priekšā. paminas ir samauktas dzērvīte; ‡
4) plur. dzērvītes, ein Spiel, Reigen:
gāja gan dzērvītēs, gan citās ... ruotaļās Janš. Līgava I, 439.
Avots: EH I, 357
1): auch Gr.-Roop; Karls., Ramkau, Seyershof; ‡
3) ein Teil; des Webstuhls
AP.: dz. ir apals kuoks; vienā galā ir pumpas un uotrā galā ir caurumiņš; lai, kad uzmauc paminas, var aizdzīt tapiņu priekšā. paminas ir samauktas dzērvīte; ‡
4) plur. dzērvītes, ein Spiel, Reigen:
gāja gan dzērvītēs, gan citās ... ruotaļās Janš. Līgava I, 439.
Avots: EH I, 357
kavs
kavs,
2): auch AP.; ein Komplekt
AP.: vienā kavā četras paminas. kad viens galdiņš ir izausts ar vienu kavu, tad min ar uotru kavu.
Avots: EH I, 596
2): auch AP.; ein Komplekt
AP.: vienā kavā četras paminas. kad viens galdiņš ir izausts ar vienu kavu, tad min ar uotru kavu.
Avots: EH I, 596
kaza
I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
kazulis
I kazulis,
1): auch Golg.;
2): auch Renzen; ‡
3) kazuļi "āzīši, kas ce̦lā nītis, paminas minuot" Renzen.
Avots: EH I, 597
1): auch Golg.;
2): auch Renzen; ‡
3) kazuļi "āzīši, kas ce̦lā nītis, paminas minuot" Renzen.
Avots: EH I, 597
klencīte
klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.
Avots: ME II, 222
Avots: ME II, 222
kuce
kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,
a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;
b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]
Avots: ME II, 298
a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;
b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]
Avots: ME II, 298
lāpselis
làpselis 2 (unter làpsalis): par làpseli 2 sauc nāte̦nu, trinītī austu aude̦klu Saikava. lāpselī austs "trinītī austs" ebenda: lâpselis 2 ir audums, kuo auž ar 3 nītīm un 3 paminām; tuo iznītī tâ˙pat kâ skujaini. min pa vienai paminai uz zemi, divas paliek vienmē̦r augšā. lāpselim viena puse skujaina Ramkau.
Avots: EH I, 728
Avots: EH I, 728
līkāns
lìkãns,
4): aužuot lietuo četrus lîkãnus 2 (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡
5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡
6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.
Avots: EH I, 748
4): aužuot lietuo četrus lîkãnus 2 (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡
5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡
6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.
Avots: EH I, 748
meita
meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
mestavas
[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.
Avots: ME II, 606
Avots: ME II, 606
mīstele
nītišas
[nītišas "Schnüre zum Anbinden der paminas an die nĩties Baltinov; dafür nītižas Warkl.]
Avots: ME II, 747
Avots: ME II, 747
pakāje
pakãje (unter pakãja),
1): auch Dunika;
2): auch (mit à 2 ) Sonnaxt, ("pamina") Auleja.
Avots: EH II, 141
1): auch Dunika;
2): auch (mit à 2 ) Sonnaxt, ("pamina") Auleja.
Avots: EH II, 141
pamine
‡ pamine,
1) = pamina Sussei n. FBR. VII, 133, Iw., Mahlup: (ratiņam) kacīte piesieta pie pamines ar ... parķa strēmeli Jauns. B. gr. 3 II, 65;
2) die Weichenstelle auf den Eisenbahngeleisen
Diet.
Avots: EH II, 156
1) = pamina Sussei n. FBR. VII, 133, Iw., Mahlup: (ratiņam) kacīte piesieta pie pamines ar ... parķa strēmeli Jauns. B. gr. 3 II, 65;
2) die Weichenstelle auf den Eisenbahngeleisen
Diet.
Avots: EH II, 156
pamīt
pamĩt [li. pamìnti], tr., niedertreten, niederdrücken, ein wenig treten: paminas; [taku paminušas BW. 35071, 3; eine Zeitlang das Getreide in der Tenne mit Pferden treten, dreschen].
Avots: ME III, 72
Avots: ME III, 72
panaša
piksis
piksis, ein Teil des Spinnrades; tā daļa, kas, paminas minuot, griež rata dzelzi Wain. n. A. XI, 83.
Avots: ME III, 213
Avots: ME III, 213
putnactens
‡ putnacte̦ns (vogeläugig), in der Verbind. p. audakls Seyershof, ein gewisses Gewebe: putnacte̦nu audaklu dabū, kad izmin paminas citādāk; tad audaklam iznāk tāda kâ bedrīte vidū un uz riņķi liekās dzīves.
Avots: EH II, 339
Avots: EH II, 339
sakmpt
sakùmpt, sich bücken, ducken, zusammenkauern; zusammenschrumpfen U.; verwachsen (von Menschen) Dr. (gew. das Part. praet. sakumpis gebraucht): viņa sakumpa tam blakam Kleinb. St. 31. uz priekšu sakumpstuot Straut. Vesel. 13. miruonis sakumpis sēž zārka malā LP. V, 7. kaitē plaušu darbībai, ja lasuot sēž sakumpis Konv. 2 832. sakumpis iet Mag. IV, 2, 123, krumm gebückt geht er U. sakumpis ņe̦muos mīt... smagās paminas Vēr. I, 1388. (ve̦ci puiši) sakumpušu muguriņu BW. 13088.
Avots: ME II, 658
Avots: ME II, 658
samaukt
samàukt,
1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡
2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.
Avots: EH XVI, 429
1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡
2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.
Avots: EH XVI, 429
serds
šķērsis
šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina">pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.
Avots: ME IV, 36
Avots: ME IV, 36
veldene
I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.
Avots: ME IV, 527
Avots: ME IV, 527