lĩg [li.
lýg], lĩga, [lĩgu], für
lĩdz, lĩdza,1) als Adverb:
tevi līga aizvedīs BWp. 843, Salisb.; als Konjunktion -
bis: situ tautu galdu, līg atlēca skabarzdiņa RKr. XVI, 21;
2) als Präp. mit dem Dat. u. Gen.,
bis: pasala jūriņa līg dubenim RKr. XVII, 95.
vadi mani, māmiņa, līg nama duru 168;
[3) sobald als: līga rītā ceļas, tūliņ jumtā ķeŗas. līgu tas tuo bij izsacījis, tad ve̦lns arī tūliņ klātu Ascheraden n. J. Bankin].
Avots: ME II,
483