lĩg [li. lýg], lĩga, [lĩgu], für lĩdz, lĩdza,

1) als Adverb: tevi līga aizvedīs BWp. 843, Salisb.; als Konjunktion - bis:
situ tautu galdu, līg atlēca skabarzdiņa RKr. XVI, 21;

2) als Präp. mit dem Dat. u. Gen., bis:
pasala jūriņa līg dubenim RKr. XVII, 95. vadi mani, māmiņa, līg nama duru 168;

[3) sobald als:
līga rītā ceļas, tūliņ jumtā ķeŗas. līgu tas tuo bij izsacījis, tad ve̦lns arī tūliņ klātu Ascheraden n. J. Bankin].

Avots: ME II, 483

lĩg,

2): l. kam tu tur dzīvuosi? Oknist (mit ì ² ).

Avots: EH I, 747