nopekāt
nùope̦kât, nùope̦kuôt, tr., mit der Pfote, Tatze hauen, töten: lāču māte kādu nuope̦kās vai nuokuodīs A. XX, 143.
Avots: ME II, 827
Avots: ME II, 827
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pekāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pekāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
pekāt
pe̦kât,
1): "langsam, schwerfällig gehen"
[?] Seyershof: bet tâ pe̦kā, lai gan ir klibs! ‡
4) = pe̦kuôt Etn. IV, 164.
Avots: EH XIII, 219
1): "langsam, schwerfällig gehen"
[?] Seyershof: bet tâ pe̦kā, lai gan ir klibs! ‡
4) = pe̦kuôt Etn. IV, 164.
Avots: EH XIII, 219
pekāt
pe̦kât, -ãju,
1) kleine Schritte machen (namentlich von den Gehversuchen kleiner Kinder gebraucht)
U.: viņa kurpītēs pe̦kāja Janš.;
2) mit der Tatze schlagen:
(lāču) mātītes... ar savām pe̦kām pe̦kājušas cilvē̦kus nuost Upīte Medn. laiki;
3) mit einein
pe̦kainis die gesäte Gerste in die Erde hineineggen Burtn.
Avots: ME III, 193
1) kleine Schritte machen (namentlich von den Gehversuchen kleiner Kinder gebraucht)
U.: viņa kurpītēs pe̦kāja Janš.;
2) mit der Tatze schlagen:
(lāču) mātītes... ar savām pe̦kām pe̦kājušas cilvē̦kus nuost Upīte Medn. laiki;
3) mit einein
pe̦kainis die gesäte Gerste in die Erde hineineggen Burtn.
Avots: ME III, 193