āpelte
‡ àpèlte 2 Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.
Avots: EH I, 194
Avots: EH I, 194
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pelte' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pelte' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
pelte
pèlte 2 , pelts, -s: pelts Lng., eine Pfütze.; peltē (Var.: paltē) smēla ūdentiņu BW. 16198, 4. cūkas pelti (Var.: pelci, peļķi, planšku) sajaukušas 11128, 1. div[i] baluoži peltī (Var.: peļķē) dzēra 31955, 1 var.
Avots: EH XIII, 222
Avots: EH XIII, 222
pelte
spelte
spel˜te: s. ir krāsnij Lesten, Wilzen. rijas s. Ramkau. speltes kvē̦pus nuoslaucīšu BW. 10094. me̦lna tā micīte ... speltītē izžavē̦ta 24667, 3. speltes ģīmis "Linden", ein Gesicht mit einem Feuermal. Nach Sehwers Unters. 114 aus balt.-d. Spelt(e) "Ofenklappe, Ofentür, Rauchluch".
Avots: EH II, 548
Avots: EH II, 548
spelte
spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.
Avots: ME III, 988, 989
Avots: ME III, 988, 989
Šķirkļa skaidrojumā (48)
aizadīt
‡ àizadît,
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizsist
àizsist,
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
balts
bal˜ts (li. báltas),
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
bembelis
bèmbelis 2 , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
bembere
bembere, ‡
2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡
3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡
4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.
Avots: EH I, 212
2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡
3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡
4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.
Avots: EH I, 212
cecere
čečeres
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
čemauris
čoza
‡ čuõza "pelte">krāsns spelte; maza (r)ierīte krāsns pakājē" Lemsal; čuoziņa "mūrītis ap rijas krāsni Salisb.
Avots: EH I, 300
Avots: EH I, 300
deidars
grīvlāde
grīvlāde, doppeltes Brunnenfutter zur Abwehr des Sandes U. [grīv- vielleicht aus mnd. grive "was dürr und trochken geworden ; dürres Reisig etc."]
Avots: ME I, 658
Avots: ME I, 658
iekšpuse
ìekšpuse, das Innere, die innere Seite: Sprw. balts kâ speltes iekšpuse. iekšpusē silts, ārpusē salst (Rätsel).
Avots: ME II, 31
Avots: ME II, 31
jumiķis
II jumiķis,
1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;
2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.
Avots: ME II, 117
1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;
2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.
Avots: ME II, 117
ķeburis
ķeņķis
ķeņķis,
1): mit eņ̂ 2 Salis;
3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".
Avots: EH I, 696
1): mit eņ̂ 2 Salis;
3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".
Avots: EH I, 696
klešņa
kūleņot
kurkt
II kur̂kt 2 [auch Bauske, Bl.], -stu, -cu, intr., hohl werden (von auswachsenden Rüben u. dergl.) Kabillen n. Biel. ; innerlich dürr, schwammig werden U. [Zu klr. корч "Strauch", čech. krč "Strunk"? Neben kurk- ein kurg- in r. коржавый "verschrumpft, verkümmert, hart, steif", коргá "verkrüppelter Baum".]
Avots: ME II, 322, 323
Avots: ME II, 322, 323
lāceklis
lâceklis [RKr. XV, 122], eine abgetrampelte Stelle im Getreide oder Grase. [Zu lâčuôt.]
Avots: ME II, 434
Avots: ME II, 434
lamāt
lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,
1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;
2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]
Avots: ME II, 417
1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;
2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]
Avots: ME II, 417
mite
I mite, der Tausch, der Weichsel, die Wechselung, namentlich im Dienst; der Plur. mites Nigr., miti Gold., von einer doppelten Verschwägerung durch Verheiratung der Geschwister einer Familie mit den Geschwistern einer anderen Familie: mitus taisa, kad vienas ģimenes bē̦rni appre̦cas ar uotras ģimenes bē̦rniem: divi brāļi appre̦c divas māsas vai māsa un brālis appre̦c citas ģimenes māsu un brāli Gold. Vgl. mit(u)s.
Avots: ME II, 637, 638
Avots: ME II, 637, 638
mitenieks
mitenieks, mit(i)nieks,
1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;
2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.
Avots: ME II, 638
1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;
2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.
Avots: ME II, 638
mute
mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],
1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;
2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];
3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;
4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;
5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;
6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]
Avots: ME II, 674, 675
1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;
2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];
3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;
4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;
5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;
6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]
Avots: ME II, 674, 675
nabags
nabags,
1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;
2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";
3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡
5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡
6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.
Avots: EH II, 1
1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;
2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";
3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡
5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡
6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.
Avots: EH II, 1
paadīt
pārsainis
pārvāls
[pãrvãls,
1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;
2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;
3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]
Avots: ME III, 186
1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;
2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;
3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]
Avots: ME III, 186
piespaile
piespaĩle, eine doppelte Heuschwade: piespaile iznāk, kad pļavā dze̦n pirmuo spaili un pie tas, atgriežuoties, piepļauj uotru spaili Dond.
Avots: ME III, 294
Avots: ME III, 294
pūcene
pũcene, ‡
2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".
Avots: EH II, 340
2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".
Avots: EH II, 340
pūst
pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
rīdzisks
‡ rîdziskis 2 Frauenb., mit einer doppelten Steppnaht: r. piešūt pārkamiešus kr,eklam.
Avots: EH II, 375
Avots: EH II, 375
riekšava
rìekšava: auch (mit iê 2 ) AP. ("2 saujas"), Ahsw., Gramsden, Ramkau, (mit ìe 2 ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; es prasīju saujiņas, viņš man deva riekšaviņu; es tuo riekšav[u] vepŗam devu BW. 2206, 1, "Handvoll" ME. III, 545 zu ersetzen durch "doppelte Handvoll".
Avots: EH II, 378
Avots: EH II, 378
romis
ruõmis: r. ir krūsnei priekšā, lai liesma nuo speltes neiet tūlīt griestuos Ramkau.
Avots: EH II, 392
Avots: EH II, 392
sass
sass,
1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;
2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;
3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;
4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);
5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter
Avots: ME III, 744, 745
1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;
2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;
3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;
4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);
5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter
Avots: ME III, 744, 745
slāģis
II slāģis,
1) auch Plur. slāģi, der Umlauf um die Riege, wo das zu dreschende Korn abgelegt wird
Salis, Lems. n. U.;
2) Aufstapelung, aufgestapeltes Getreide
(mit ã) Bauske, MSil.: se̦ru sakraut slãģī (aufstapeln) Salis. kur zuobe̦nu slāģi krauj, kur ķiveres kaudzē me̦t BW. 31933, 26. Die Bed. 1 ist vielleicht irrtümlich, indem nicht der Umlauf selbst, sondern das dort aufgestapelte Getreide gemeint sein kann. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis I; urspr. vielleicht die gefällte Holzmasse.
Avots: ME III, 922
1) auch Plur. slāģi, der Umlauf um die Riege, wo das zu dreschende Korn abgelegt wird
Salis, Lems. n. U.;
2) Aufstapelung, aufgestapeltes Getreide
(mit ã) Bauske, MSil.: se̦ru sakraut slãģī (aufstapeln) Salis. kur zuobe̦nu slāģi krauj, kur ķiveres kaudzē me̦t BW. 31933, 26. Die Bed. 1 ist vielleicht irrtümlich, indem nicht der Umlauf selbst, sondern das dort aufgestapelte Getreide gemeint sein kann. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis I; urspr. vielleicht die gefällte Holzmasse.
Avots: ME III, 922
šļerpis
šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.
Avots: ME IV, 71
Avots: ME IV, 71
spice
I spice,
1) die Spitze; eine geklöppelte Spitze
St.: apgājis trīs reiz ap tuo kalnu spici LP. VI, 657. iejūdzis abus lāčus... garjūgā (uz spici) 414, uz spicīti vienu jūdza BW. 3443, 1. visiem "spici" turējis, visiem gājis pa priekšu Upīte Medn. laiki 103. pirc... mici sudrabiņa spicītēm! BW. 24463;
2) spices, Achterkorn, Komabfälle
Erlaa, Altenwoga.
Avots: ME III, 994
1) die Spitze; eine geklöppelte Spitze
St.: apgājis trīs reiz ap tuo kalnu spici LP. VI, 657. iejūdzis abus lāčus... garjūgā (uz spici) 414, uz spicīti vienu jūdza BW. 3443, 1. visiem "spici" turējis, visiem gājis pa priekšu Upīte Medn. laiki 103. pirc... mici sudrabiņa spicītēm! BW. 24463;
2) spices, Achterkorn, Komabfälle
Erlaa, Altenwoga.
Avots: ME III, 994
stauberis
stauberis 2 Mar., staubers, staubere, stàuburis Burtn., ein Baum ohne Äste Mar. n. RKr. XV, 137; eine verkrüppelte Eiche Burtn.; ein verfaultes Holzstück Mar.; staũbẽris C., ein stehen gebliebener, hoher Baumstumpf; bieza birztiņa, staubers vidū RKr. VII, 1088 (Rätsel). bābas salīdušas... bē̦rza stauberē (Var.; stumburā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 3 (aus Sinolen); 4 var. (aus Peterskapelle). (fig.) bē̦rni aizgāja: paliku kâ stauberis Mar. n. RKr. XV, 137. Nebst staubenis zu stubur(i)s (s. dies).
Avots: ME III, 1048, 1049
Avots: ME III, 1048, 1049
sutis
sutnis
sutnis,
1): auch AP., (sutns) Lubn.;
3): ein Faulpelz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; kur tu jāsi, speltes sutni ("?")? BW. 14437, 1; ‡
4) feuchtes Holz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; ‡
5) ein Moosmorast
Bērzgale.
Avots: EH II, 605
1): auch AP., (sutns) Lubn.;
3): ein Faulpelz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; kur tu jāsi, speltes sutni ("?")? BW. 14437, 1; ‡
4) feuchtes Holz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; ‡
5) ein Moosmorast
Bērzgale.
Avots: EH II, 605
tripināt
tripinât,
1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;
2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.
Avots: ME IV, 238
1) = kratît, tricinât, schütteln, erschüttern: braucuot pa cietu, nelīdze̦nu ceļu stipri tripina Lös. vakar mani braucuot stipri tripināja Meselau. pa sasalušu zemi: braucuot vāģi tripina vienā tripināšanā Vīt.;
2) "?": bij savādi redzēt, kâ viņš tripināja (trippelte?)
pa celīti šurp ar savu lieluo kuli ple̦cuos Domas III, 595.
Avots: ME IV, 238
trpināt
uzsagša
uzvīlēt
I uzvìlêt, eine doppelte Naht nähen L., ("mit dem Saum nach oben") besäumen Bauske; einen saumartigen, erhabenen Rand aufwerfen: uzvīlēt palagu Bauske. zemi uzvīlēt gar grāvi (Sessw.) od. uzvīlēt grāvmalu (Saikava), einen Graben ziehend, die Erde den Rand entlang aufwerfen. uzvîlēt 2 sklandraušus Wandsen, die Ränder des Fladens rings um die Füllung aufbiegen.
Avots: ME IV, 400
Avots: ME IV, 400
venteris
I veñteris Autz, BL, C., Dond., Dunika, Lin., Neuenb., Pankelhof, Salis, Stenden, Wandsen, (mit èn 2 ) Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Sonnaxt, ein Setzkorb L., Setznetz U., Memelshof; ein reusenartiges Setznetz Bielenstein Holzb. 671 (mit Abbild.); eine Art Fischreuse Lasd., Laud., Lubn., Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168; ein aus Weidenruten geflochtener Fischkorb mit doppeltem Boden Frauenb. (mit eñ ), Luttr.; eine Fischreuse aus Garn Ruhental n. Etn. I, 121; Bielenstein Holzb. 668; ein auf Reifen aufgespanntes Netz zum Aufbewahren von Fischen Etn. II, 108: upītē jāieliek venteris: šuonakt skries zivis Saikava. zivis, iegājušas caur priekšdibe̦nu īstajā venterī; netiek vairs ārā Lutr. zivju venterīši BW. 20575, 1. līdeciņa (sc.: līda) venterī 3690 var. kas pīs lūku vēnterīti ? 30757. kam venteris ir (die da Hälter haben) līdz ar visiem, kas... dīķus dara Glück Jesaias 19, 10. Als Lehnwort aus dem Kurischen resp. aus li. vénteris "Fischreuse aus Weidengerten" wohl zur Wurzel von le. uotainis (s. dies und KZ. LII, 110 ff.); anders Būga KSn. I, 299.
Avots: ME IV, 537, 538
Avots: ME IV, 537, 538