Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'pieēst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'pieēst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)

pieēst

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pieēsties

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

Šķirkļa skaidrojumā (6)

apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

ēška

ēška,

1) ēšķis Konv. 2 1920, [êška Warkh.] ein Vielfrass
Sessw. n. U., Lasd., Lub., Wend.: nevar vien pieēst kâ ēška;

2) ein zänkischer Mensch:
kuo tu vienumē̦r uz mani ēdies kâ ēška Lub. [Hochle. ēška kann auf *ēšķa zurückgehen, ein niederle. ēška durch Mischung von ēšķis und *ē̦ska entstanden sein.]

Kļūdu labojums:
ēšķis Konv. 2 1920 jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 578

guza

guza,

1) der Kropf:
cīrulīšam pilna guza (Var.: kuza, ku(g)zna) BW. 2054, 1 [I, S. 918]. putniņi tukšām guzām, weil sie nicht gegessen haben. [labu guzu pieēsties U., sich mit Essen gehörig vollstopfen];

2) der Steiss, Bürzel
Dr.;

3) der Haufe, die Menge;
guzu guzām, Haufenweise Lub. [Wegen guzums und guzma sit die Annahme (zu der Leskien Nom. 190 u. 227 und Solmsen Beitr. 220 f. geneigt sind), dass guza aus dem Slavischen entlehnt sei, nicht gerade wahrscheinlich, wenigstens nicht notmendig. Eher verwandt (nebst gũža) mit li. gùžas "Knorren", gaužė "Kopf", gaũžitis "sich zusammenknäueln", sloven. gúza "Hinterer, Höckerer", poln. guza "Hinterer", guz "Knopf, Knorren" u. a.; vgl. Būga LM. IV, 483 u. KSn. I, 228, Trautmann Wrtb. 102, Berneker Wrtb. 343 u. 375, Zubatý AfslPh. XVI, 394, Persson Beitr. 114 2 u. 465, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 34 f., Zupitza Germ. Gutt. 148.]

Avots: ME I, 685

izkāmēt

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454

loba

luôba: luobas laiks

a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit uô 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765