Paplašinātā meklēšana

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

pieliktava Ar., = pieliekamais kambaris.

Avots: ME III, 267

dalikt [li. dalìkti], tr., hinzulegen, hinzufügen: dalikt kādus gabalus. (Aber pielikt pilnu gruozu). [es auklēju bāleliņu, pie mutītes dalikdama BW. 1884, 1. Refl. -tiês, sich dazu (neben jem.) hinlegen; d. pie zemes, sich niederlegen od. auch hinfallen.]

Avots: ME I, 435

[dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

ìesâķis,

1) der Anfänger
Wend.;

2) ein Stück Butter, das beim Buttern in den Rahm getan wird:
sviestu daruot pie kreima mē̦dz pielikt gabaliņu ve̦ca sviesta, lai ātrāk saietu; tuo Nīcā sauc par iesāķi Etn. II, 137.

Avots: ME II, 62

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kur,ai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nuõjumis (unter nuõjume ): Abdach - auch Salis; "piebūve rijas galā, kur save̦d nuo lauka rijā žāvējamuo labību" Iw.; "piebūve pie kūts, kur zirgu pielikt" Salis; (fig.) mežā ... zem ... egļu un priežu... nuojumjiem Janš. Līgava II, 188.

Avots: EH II, 50

nùoteiciens: čigānam katrreiz ir savs n. (pielikts teiciens, uotram kā palīgā runāts") Frauenb.

Avots: EH II, 100

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78

pasper̂t, tr.,

1) ein wenig ausschlagen, mit dem Fusse stossen:
vai tā ir ar kāju paspeŗama? Vēr. II, 979;

2) suoļus, kāju paspert, einige Schritte tun:
viņa paspēra dažus suoļus uz priekšu Lapsk. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233.

Avots: ME III, 105

pazlaukts (unter pazlauts),

1): auch (pazlaûkts ² , -s) Ramkau; tuo alu, kam vēl nav pielikts raugs, sauc par pazlauktu. p. ir tā pati misa: par pazlauktu sauc, kad jau ir atdzisis, un par misu, kamē̦r vēl ir karsts AP.

Avots: EH XIII, 193

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

pripača, der Anspann des (dritten) Seitenpferdes: pripača tiek pielikta pie divjūga ratiem trešā zirga piejūgšanai blakām Kalleten. Vgl. pripaška.

Avots: ME III, 391

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458

skâbe,* die Säure U.: ģīmi tik tuvu pielikt, ka skudras tuo var ar savu skābi apslacīt Etn. II, 134.

Avots: ME III, 878

skaliņa Zaļmuiža n. Latv. Saufe 1928, № 12, S. 112, skaliņš, ein Korb: zemnieks . . . nuopirka skaliņu ziv[j]u Pas. I, 140 (aus Birzgalis). brāļi . . . nuolaida lielu skaliņu, izvilka visas meitiņas II, 143 (aus Kapiņi). skaliņš bija pielikts .. . visaidu dzērienu un ēdienu IV, 206 (aus Nīcgale).

Avots: ME III, 869

‡ strapuls Borchow, Heidenfeld, Kaltenbr., Pilda, Preiļi in Lettg., Zvirgzdine, = stram̃pals: maiss bija pilns pielikts zirga strapulu Pas. XIV, 131 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 584

svìrts ² -a Gr. - Buschh. od. -s (li. svirtis) Warkl., der Brunnenschwengel: akai pielikta jauna svirts; ar ve̦cuo svirti vairs nevarēja ūdeni izvilkt Warkl. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

valcîgs: valcīga ir maize, kad pielikts daudz laba aizdara Meselau. karstam raugu pieliekuot, alus iznāk ciets un nav tik v. PV.

Avots: EH II, 751