pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

pìelikt,

1): viņš dievam labi pielika (= pìedeva 1), - samija rīkiem LP. VII, 1170;

3): p. ratus ar... maisiem Pas. VIII, 489. galds pielikts, ...visa kā gana FBR. XIII, 35. pielika zemnieks vȩzumu akmeņu Pas. XIV, 70; in grosser Menge legen:
tie (dort) pielika daudz... naudas Pas. IV, 183. pielicis (= pieēdis) mīkstumu kâ mālu XII, 254. Refl. -tiês, ‡

3) sich an etwas dranmachen:
pielicies pie ēšanas (= sācis ēst) Saikava; ‡

4) sich (dat.) zulegen:
paši pielikušies liekus vārdus, ar kuŗiem tie savā starpā saucās Pas. XII, 489; ‡

5) sich vollessen resp. vollsaufen:
visi nedzȩ̄rāji bij pielikušies pilni kâ mārki Saikava; ‡

6) unversehens vollgelegt werden:
vȩzums pārāk liels pielicies Saikava.

Avots: EH II, 259