Paplašinātā meklēšana

pìerĩt, einschlucken, hereinschlucken Spr.: Krišs grūda pierītuo ūdeni nuo mutes ārā Krišs Laksts 54. Refl. -tiês, sich vollschlucken, sattessen: ej un sildies ... pierijies! Laut. Marģeris 44. bij zīļu pierijusies Jaunības dzeja 31. pierijusēs kreima LP. VII, 1, 589.

Avots: ME III, 285

baltpìeris, eine weisse Stirn habend, mit einer Blässe versehen: kumeliņi, baltpierīti BW. 29799.

Avots: ME I, 257

daiļuôt, = dailināt. Refl. -tiês, sich anmutig, schön machen: daiļuojās mātes meita, pierīti vien balināja BW. 5387.

Avots: ME I, 432

II grìeztin, zur Verstärkung von grìezt, drehen, wenden, kehren: man pierīte nuosvīduse, man var kre̦klu grieztin (Var.: griezin) griezt BW.

Avots: ME I, 663

jaûnmeîta, ein junges Mädchen: jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja BW. 20168.

Avots: ME II, 101

I nùobirzît, ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung od. bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: puikiņš tâ nuobirzījies, ka tīri slapju pierīti Saikava.

Avots: EH II, 32

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82

‡ *pāpier(īt)e od. *pāpier(īt)is, = pãrpìere: divi stundas mici lika, trešuo sēja pāpierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662 var.

Avots: EH XIII, 195

pipiņš,

1) "?": Annītei... pipiņš auga pierītē BW. 35094;

2) eine deminutlvische Bezeichnung des männlichen Gliedes
Mitau, Stelph.

Avots: ME III, 222

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

sariezt,

1): mūsu suņi astes rieze, jī sarieze ce̦kuleņi Tdz. 57571, 1. sariezta pierīte 57722. guovis sariêž astes i[r] bizinē Auleja; ‡

2) sich werfen (von Brettern)
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês,

2): dēlis sariêzies - auch Saikava. stāv sariezies ("greizi") Erlaa; ‡

4) = sariestiês 2 (?): lapas bija sariezušās zaļganuos pumpuŗuos Vanagu ligzda 155.

Avots: EH XVI, 443

I saziest,

2): saziesta pierīte Tdz. 57722, 2.

Avots: EH XVI, 468

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo ² ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. ² 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala ² Pilda, zîmala ² Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa ² Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa ² Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele ² Dond., zìmule ² Oknist, zìmuļa ² Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734

zìme (li. žymė˜ "Merkzeichen"),

1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. ² 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;

2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;

3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;

4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.

Avots: ME IV, 734, 735