sariezt, sträuben: sariêzti mati BW. 20164, I. kaķis..., kâ tik pamana suni, sariež spalvu, izlaiž nagus Pas. I, 312 (aus Bolwen). Refl. -tiês,

1) sich beim Gedrehtwerden anhäufen:
pe̦lus, smiltis sariêžas ² kuopā, gubā MSiI.;

2) sich werfen, sich ausbeugen
Lennew. sich seitwärts neigen: siena ve̦zums ir sariêzies (sašķiebies) uz vienu pusi; sē̦ta sariezusies Laud. dēlis sariêzies Golg. vannai dēlīši sariezušies (briestuot sašķiebušies) Lennew. viņa zuobi bija melnīgsnēji un sariezušies Blaum., Druw., (mit iê) Fehsen, Stomersee. grāmatām vāki saulē sariežas Druw.;

3) sich sträuben:
mati sariezušies Lettg. gaiļi sariezušies viens pret uotru N. - Laitzen.

Avots: ME III, 719

sariezt,

1): mūsu suņi astes rieze, jī sarieze ce̦kuleņi Tdz. 57571, 1. sariezta pierīte 57722. guovis sariêž astes i[r] bizinē Auleja; ‡

2) sich werfen (von Brettern)
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês,

2): dēlis sariêzies - auch Saikava. stāv sariezies ("greizi") Erlaa; ‡

4) = sariestiês 2 (?): lapas bija sariezušās zaļganuos pumpuŗuos Vanagu ligzda 155.

Avots: EH II, 443