izrunât, tr.,
1) aussprechen, sich unterreden, sprechen: lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew.
izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten: dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1.
man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;
3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden: viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;
4) aussprechen, prononcieren: vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;5) jem. etw. ausreden: e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St.
bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;
6) erbitten, sich ausbedingen: izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318.
kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;
7) ausreden, das Thema erschöpfen: mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3.
kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl.
- tiês,1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen: aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6.
gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69.
tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41.
izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185.
tā izrunājās šâ, uotrs tâ;3) bis zu Ende reden, sprechen: vai nu esi izrunājies?Avots: ME I,
793