rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît ² Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît ² Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567

rûdît,

1): auch AP., (mit û ² ) Seyershof;

2): nuo mazām dienām pie darba rûdīts ² ("pieradināts") Salis;

3): überjagen, überreiten
Für.

Avots: EH II, 387

‡ II rūdît BielU., = rũdinât I.

Avots: EH II, 387