Paplašinātā meklēšana

‡ aizpilis Nieder - Kurl., eine eiternde, mit Schmutz bedeckte Wunde.

Avots: EH I, 42

‡ apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86

atpilis (unter atpîlis ² ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158

‡ pilis,

1) = muĩža, der Hof, das Gut:
aiziet da piļam Lös.;

2) (als i- Stamm?) = pils: trīcēt trīc Rīgas p. BW.6174 var. (aus Zierau).

Avots: EH XIII, 232

šķẽpilis PlKur., ein Loof. Aus mnd. schepel "Scheffel".

Avots: ME IV, 33

uzpilis Für. I (unter pilēt), = uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 365

‡ burpilis "Segelgiesser" Mag. XVII 1, 81. Beruht wohl auf li. burpelis "Giessholz für Segel" (zu li. pìlti "giessen").

Avots: EH I, 255

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ appilˆt ² Kal., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appilis.

Avots: EH I, 105

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

izle̦puôtiês, sich brüsten, sich wichtig tun, stozieren, Staat treiben: viņš varējis izle̦puoties, pilis ce̦ldams Etn. II, 192.

Avots: ME I, 763

pìepil˜t,

1) grösser werden, sich anfüllen:
auguons piepilis Ronneb. vâtis jau piepilst St.;

2) = piepilēt 2: spannis jau piepilis Bauske.

Avots: ME III, 279

pimpelīte BW. 35455, pilis">pim̃pilis kur. Ner., das männliche Glied. Zu pimpis.

Avots: ME III, 218

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

pusķẽniņš Golg., pusķẽniņģis, pus˙ķẽniņa, ein halber König: duomājis, ka jau nu ir vai pus˙ķēniņa palicis Upīte Medn. laiki 188. tie bija nuopirkušies zemi, uztaisījuši pilis un dzievā kâ pusķēniņģi Pas. II, 181 (aus Ober-Bartau) oder (n. PS.) pus˙ķẽniņi.

Avots: ME III, 429

saŗucinât, sarucinât, tr., fakt., zusammenziehen, verengern, verkleinern: sausums sarucina lapas Pūrs III, 75. līgavas sarucina... savas pilis uolas lielumā LP. VII. Refl. -tiês, sich zusammenziehen (vor Kälte), sich (beim Schlafen) zusammenrollen: stāv sarucinājies Dond. cūkganis gul gultā sarucinājies Dond., Sassm. māsa sarucinājās Pas. III, 363 aus Dond.

Avots: ME III, 726

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., pilis">uzpilis Saikava, pilis">uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

vaļîgs,

1) unbefestigt, los, locker, frei
U., Bers., Kalzenau: vaļīgs miets. vaļīgi zuobi. vaļīgi sasiet auklu Nötk. izvilka kādus vaļīgākus žeperus A. XX, 402. vējš atraisa vaļīgās cirtas Ed. Virza. ļuoti plašas, vaļīgas bij piedurknes Konv. 138. vaļīgajā ... jaciņā J. R. V, 110. vaļīgā rindā MWM. VI, 337. (fig.) svabada, vaļīga izturēšanās Janš. Līgava I, 216. kauli nu pa˙visam vaļīgi (von einem Müden gesagt) Golg.;

2) frei, los (von etw.):
būt vaļīgam nuo visām rūpēm Seifert Chrest. III, 215. es e̦smu vaļīgs nuo tā darba Sussikas, es gribēju tikt vaļīgs nuo jums Ruhtern;

3) Musse habend, müssig, frei:
ziemu vaļīgāks laiks Ramkau, Saikava, Salis;

4) offen:
pilis bij vaļīgas: varēja iet, kur grib LP. VI, 520.

Avots: ME IV, 465