Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'plūdis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'plūdis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (13)
blazāns
čoblaks
‡ čoblaks Lemsal,
1) "čaba; ve̦cs, izplūdis zābaks";
2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.
Avots: EH I, 293
1) "čaba; ve̦cs, izplūdis zābaks";
2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.
Avots: EH I, 293
kopa
I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,
1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,
a) ein Sandhaufen,
b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];
2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;
3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;
4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix
sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;
5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]
Avots: ME II, 344
1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,
a) ein Sandhaufen,
b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];
2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;
3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;
4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix
sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;
5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]
Avots: ME II, 344
lauks
I laũks: lauka [?] BW. 28093 var.,
1): unbewaldeter Boden
Ramkau;
2): iziet uz lauka, zum Besuch, in die Kirche usw. gehen
Sonnaxt. kad nuone̦s virsjaku pa laukiem, tad valkā mājā Seyershof; laukā
a): kad tu saplīstu l˙! dass du zugrunde gingest!
Sonnaxt;
4): viss plašais ūdens l. Jauns. Neskaties saulē 5;
7): pavasaruos viss līcis ir nuoplūdis vienu lauku Siuxt. viss laidars vienu lauku (bildet eine Fläche?):
zirgs vienā galā, uotrā galā guovis ebenda.
Avots: EH I, 723
1): unbewaldeter Boden
Ramkau;
2): iziet uz lauka, zum Besuch, in die Kirche usw. gehen
Sonnaxt. kad nuone̦s virsjaku pa laukiem, tad valkā mājā Seyershof; laukā
a): kad tu saplīstu l˙! dass du zugrunde gingest!
Sonnaxt;
4): viss plašais ūdens l. Jauns. Neskaties saulē 5;
7): pavasaruos viss līcis ir nuoplūdis vienu lauku Siuxt. viss laidars vienu lauku (bildet eine Fläche?):
zirgs vienā galā, uotrā galā guovis ebenda.
Avots: EH I, 723
mala
I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],
1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;
[2) das Ufer;
3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;
4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;
5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].
Avots: ME II, 555, 556
1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;
[2) das Ufer;
3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;
4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;
5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].
Avots: ME II, 555, 556
noplūst
paplūst
pārpārim
plūdin
plûdin, zur Verštärkung von plûst: klajums bija kâ plūdin pieplūdis Apsk. v. J. 1903, S. 177.
Avots: ME III, 360
Avots: ME III, 360
plūds
saplūst
saplûst; intr., zusammenfliessen, zusammenströmen (eig. und fig.), sich vereinigen, eins werden: ūdens bedrē saplūdis lieliskā mē̦rā Balss. saplūda bēŗu viesi Latvju tauta XI, 1, 42. priekšlasījumi, uz kuriem saplūda milzums ļaužu Konv. 2 418. nauda saplūst nedaudzu vīru ruokās A. XX, 15. peļņa saplūst... žīdu ruokās Puriņš Nauda 20. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. lauki saplūda kuopā ar naktskrē̦slu A. XX, 118. abas saknes ar savām nuozīmēm saplūdušas kuopā XXI, 592.
Avots: ME II, 704
Avots: ME II, 704
stāvgrūdām
stãvgrûdãm Drosth., Jürg., stãvgrûdām 2 Siuxt, Sassm., stàvgrûdām 2 Golg., Adleenen, Bers., stāvgrūdām Wid., auch stāvgrūdu, stāvu grūdām, Adv., = stāvbāzām; netiek vaguonā iekšā; tas jau stāvgrūdām pilns Drosth. baznīca šuodien bija vai stāvgrūdām pilna Alksnis - Zundulis. pils stāvgrūdu pilna LP. II, 14. cilvē̦ku bija saplūdis stāvgrūdām Purap. rindu... vaguonu, kas bij stāvu grūdām pieblīvē̦ti cilvē̦kiem A. Brigader Daugava I, 311. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb, st. 57.
Avots: ME III, 1053, 1054
Avots: ME III, 1053, 1054
uzplūst
uzplûst,
1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): pļavai uzplūdis ūdens;
2) strömend, sich ergiessend an die Oberfläche (hinauf-)geraten:
viss uzplūdis uz virsus Vēr. II, 811;
3) steigen (vom Wasser;
perfektiv), anschwellen (von Flüssen) LKVv., überströmen: jūra uzplūdusi līdz kāpām. pavasaruos nere̦ti uzplūst visi ūdeņi Ahs. it kâ vare̦ni ūdens plūdi, kas vare̦n uzplūst Jesaias 28, 2. upes e̦suot uzplūdušas nuo ļaužu asarām Latv. uzplūdušajam grāvim nevarēja pāri tikt Aps. IV, 24;
4) aufkommen, über einen kommen:
kâ viļņu plūsma uzplūst atmiņa Vēr. I, 1373. viņš nevarēja nuoturēties nuo pēkšņi uzplūdušiem smiekliem II, 1334;
5) sich (unverhofft) einfinden:
kur tad tu... tâ uzplūdi, pa˙visam ne gaiduot, ne duomājuot? Janš. Precību viesulis 17. Uozuols, kas agrāk dažreiz uzplūda arī uz mūs[u] pusi Bandavā II, 403. - Subst. uzplûdums, = uzplūda: jūŗas uzplūdums Konv. 2 2019; A. v. J. 1897, S. 79. (fig.) jūtu uzplūdums.
Avots: ME IV, 367, 368
1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): pļavai uzplūdis ūdens;
2) strömend, sich ergiessend an die Oberfläche (hinauf-)geraten:
viss uzplūdis uz virsus Vēr. II, 811;
3) steigen (vom Wasser;
perfektiv), anschwellen (von Flüssen) LKVv., überströmen: jūra uzplūdusi līdz kāpām. pavasaruos nere̦ti uzplūst visi ūdeņi Ahs. it kâ vare̦ni ūdens plūdi, kas vare̦n uzplūst Jesaias 28, 2. upes e̦suot uzplūdušas nuo ļaužu asarām Latv. uzplūdušajam grāvim nevarēja pāri tikt Aps. IV, 24;
4) aufkommen, über einen kommen:
kâ viļņu plūsma uzplūst atmiņa Vēr. I, 1373. viņš nevarēja nuoturēties nuo pēkšņi uzplūdušiem smiekliem II, 1334;
5) sich (unverhofft) einfinden:
kur tad tu... tâ uzplūdi, pa˙visam ne gaiduot, ne duomājuot? Janš. Precību viesulis 17. Uozuols, kas agrāk dažreiz uzplūda arī uz mūs[u] pusi Bandavā II, 403. - Subst. uzplûdums, = uzplūda: jūŗas uzplūdums Konv. 2 2019; A. v. J. 1897, S. 79. (fig.) jūtu uzplūdums.
Avots: ME IV, 367, 368