Paplašinātā meklēšana

plauša, comm., einer, der sehr nass geworden ist Wolm. n. U.; vgl. plaust I und II.

Avots: ME III, 327

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

[nuõpūtas "cūku liekumi(aknas, plaušas)" Planhof.]

Avots: ME II, 835

plauces st., U., plaucas Manz. Lettus, = plaušas, die Lungen. Zunächst aus d. diai. Plauzen; s. Leskien Nom. 280.

Avots: ME III, 323

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plaušâtiês, durch und durch nass werden Wolm. n. U.; zu plauša.

Avots: ME III, 327

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9. plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu ² ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė´ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

plaušuôt "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9.

Avots: ME III, 328

II plaûst ² Sassm., Dond., -šu, -su, tr., plaustiês Ermes, verschwenden: kur nu man tâ ir, kuo plausties? Ermes. Subst. plaûsẽjs ² , der Verschwender Dond., Sassm.: plausējs izplauš visu savu mantu īsā laikā. Dürfte nebst plauša zur Wurzel von plaûst I gehören (zur Bed. vgl. z. B. le. tecêt "fliessen": r. расточать "verschwenden").

Avots: ME III, 327

plūsni, die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde Hug. n. U. Wohl zu li. plúšėti "мочалиться" PФB. LXV, 319, plaušaĩ "der Bast" u. a., s. Leskien Abl. 305 nnd Perssoa Beitr. 807.

Avots: ME III, 363