pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju,krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt2 ), widersprechen(pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt,schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.
1):putns spurkš (iztraucē̦ts sāk laisties) Salis, Seyershof. ratiņš spurkš Seyershof. dzirdēja jaunuo bēri spurkšam ... uz māju Aps. Raksti I 2 , 138. "spurkšķējis" ME. III, 1032 zu ersetzen durch "spurkšējis";
1)spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt,schwirren U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;