spurkšēt

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033


spurkšēt

spur̃kšêt,

1): putns spurkš (iztraucē̦ts sāk laisties) Salis, Seyershof. ratiņš spurkš Seyershof. dzirdēja jaunuo bēri spurkšam ... uz māju Aps. Raksti I 2 , 138. "spurkšķējis" ME. III, 1032 zu ersetzen durch "spurkšējis";

2): zirgs spur̃kš Seyershof.

Avots: EH II, 565