pur̂kšt Jürg., -šu,prusten, schnaufen:citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù)"prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać"schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.
I pur̂kšt2 (so zu lesen!): auch (mit ùr2 ) Auleja, Bērzgale: zirgs - naktī braucuot, uz ceļa kuo bīstamu ieraudzījis - sāka smagi p. (mit ùr2 ) Kaltenbr.
spùrkšt C., spurkšu,prusten:spurkšdams uz kluona izle̦c . . . runcis Ezeriņš Leijerk. I, 273. briežu māte . . . sirdīgi šņākusi un spurkšusi pa savām lielajām nāštm Upīte Medn. laiki. tas sāk jau krākāt un spurkšt A. v. J. 1898, S. 16. Vgl. spurkt und purkšt.
pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju,krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt2 ), widersprechen(pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt,schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.