Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rēķināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rēķināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)

aizrēķināt

‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45

atrēķināt

atrẽķiņât, tr., abrechnen, in Abzug bringen: parādu nuo algas.

Avots: ME I, 185

ierēķināt

ìerẽķinât, tr., einrechnen: dzīvuoklis, ierēķinuot apkurināšanu, viņas maksā desmit rubļu mēnesī.

Avots: ME II, 57

izrēķināt

izrẽķinât, tr., ausrechnen: uzde̦vumu. Refl. - tiês, sich berechnen, mit jem. die Rechnung machen, sich ausgleichen: es duomāju, mēs būsim izrēķinājušies A. XX, 936. ar savu sirdi jau gan es izrēķināšuos Baltp.

Avots: ME I, 791

norēķināt

nùorẽķinât: kaza, kuo ... nuopirka par sešpadsmit latiem, ar nuorunu, tuos ... vē̦lāk n., kad pārdevējs nāks viņa laukā pļaut sev sienu Jauns. J. un v. 106.

Avots: EH II, 81

norēķināt

nùorẽķinât, tr., abrechnen, abziehen, mutmassen: nuorēķināja, kâ tai ap dūšu MWM. VIII, 569. Refl. -tiês, abrechnen, Abrechnung machen, saldieren: nuorēķināties par... grāmatām A. XI, 60.

Avots: ME II, 839

pārrēķināt

pãrrẽķinât, tr., übetrechnen: izde̦vumus. Refl. -tiês, sich verrechnen: šitâ rēķinādams tu pārrēķināsies MWM. X, 168.

Avots: ME III, 173

pierēķināt

pìerẽķinât,

1) hinzuzählen, hinzurechnen;

2) vollrechnen, mit Rechnungen vollschreiben:
pierēķināt pilnu burtnīcu. Refl. -tiês, sich hinzuzählen, sich zu etw. zählen Spr.

Avots: ME III, 285

rēķināt

rẽķinât, rēķenēt, -ẽju L., Diez, U., rechnen; beachten, der Mühe wert halten: citam naudas ne vērdina, tūkstuošiem rēķināja BW. 12737, 5 var. skauģis manus kumeliņus ik vakara rēķināja 29959. viņš tuo ne˙maz nerēķina, er macht sich daraus nichts, beachtet es nicht U. voi tu vari rēķenēt, ka tas pareizi ir? kannst du meinen, dass das recht ist? U. Refl. -tiês, rechnen, abrechnen, eine Rechnung abschliessen Spr.: Sprw. dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. tie rēkinājas kâ žīdi pie strimalu tuoveŗa Etn. 1V, 121. Subst. rēķinâšana, das Rechnen; rēķinâšanâs, das Abrechnen; rẽķinums, s. rẽķins; rẽķinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rechnens; rẽķinâtãjs, wer rechnet. Aus mnd. rekenen.

Avots: ME III, 520

sarēķināt

sarẽķinât, tr., zusammenzählen, -rechnen: skaitļus, izde̦vumus, parādus. Refl. -tiês, miteinander abrechnen Spr.: mēs varam ar Rāvu sarēķināties Alm. Kaislibu varā 156.

Avots: ME III, 716

uzrēķināt

uzrẽķinât, zuviel (mehr als richtig) berechnen: tirguotājs man par daudz uzrēķinājis. Refl. -tiês: tirguotājam par daudz uzrēķinājies, der Kaufmann hat versehentlich zuviel berechnet.

Avots: ME IV, 373

Šķirkļa skaidrojumā (6)

apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98

lieliski

liẽliski, liẽlišķi Bers., liẽliskam, liẽlišķām [Saikava], lieliskâm Mar. n. RKr. XVII, 146,

1) ausserordentlich, grossartig:
lieliski bagāta sieva. viens lieliskam pārgudrs LP. V, 346. tu man lieliskam izlīdzēji VII, 482. ve̦lns lieliskam sadeva darbus. viņš runāja, dziedāja lieliski, grossartig, wunderschön. brāļu draudze nedaudzuos gaduos lielišķi izplatījās A. [lieliskam dzīvuot U., auf grossem Fusse leben;

2) ungefähr, en gros
U.; lieliskam rēķināt.]

Avots: ME II, 498

rebinieks

rebiniẽks, rebeniẽks (f. -niẽce), wer sich mit unsoliden Geschäften, Spekulationen abgibt: nemākuļi un rebiniẽki Stari III, 274. aprēķinātājiem rebeniekiem MWM. XI, 195. literāriskais rebinieks Vēr. II, 235.

Avots: ME III, 501

saziņot

saziņuôt, tr., eine Nachricht gebend einladen, berufen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): par lieciniekiem... bija saziņuota... visa pagasta valde Janš. Bandavā I, 89. uz šuodien saziņuoti kādi četrēji... prāvinieki 138. skrīveris saziņuo jauniešus Latv. Refl. -tiês, einander Nachricht geben: aprēķinātāji savā starpā saziņuojas A. XX, 295.

Avots: ME III, 796

skolderēt

skol̃derêt, -ẽju,

1) stark spülen
Dond. n. FBR. V, 127;

2) schnell (u. oberflächlich) etwas tun, mit einer Arbeit eilen
Dond. n. RKr. XVII, 51; "nerēķināt" Dond.: nevajaga skolderēt, bet jāstrādā labi Dond. Vgl. skal̃derêt.

Avots: ME III, 883

skolderis

skol̃deris, skol̃de̦rs Dond. n. RKr. XVII, 52, einer, der schnell (u. oberflächlich) arbeitet, der immer eilt Dond.; "nerēķinātājs" Dond.: tas iet, steidz kâ skolde̦rs Dond. n. RKr. XV(I, 52. viņš tāds skolders cilvē̦ks, kuo ar viņu lai iesāk! Dond. Vgl. skaldaris.

Avots: ME III, 883