Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'reve' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'reve' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (17)
dreve
grevelēties
kreve
kreve: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77,
1): auch Erlaa, Linden in Kurl., Memelslrof, Saikava. Sonnaxt: uz ruokam uzme̦tas k. Linden in Kurl. guovei ciči apauguši ar kārpām kâ k. Saikava. vâts (ce̦pums) apme̦t krevi Memelshof;
4): auch Saikava (kreves).
Avots: EH I, 650
1): auch Erlaa, Linden in Kurl., Memelslrof, Saikava. Sonnaxt: uz ruokam uzme̦tas k. Linden in Kurl. guovei ciči apauguši ar kārpām kâ k. Saikava. vâts (ce̦pums) apme̦t krevi Memelshof;
4): auch Saikava (kreves).
Avots: EH I, 650
kreve
kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],
1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];
2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];
3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;
4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]
Avots: ME II, 274, 275
1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];
2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];
3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;
4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]
Avots: ME II, 274, 275
krevelains
kreveļains
kreveļaîns: auch Lems., Memelshof. Ramkau: plaušu zâlītes ir tādas kreveļainas kâ sūnas AP.
Avots: EH I, 650
Avots: EH I, 650
kreveļains
krevele
krevele
krevelis
krevelis (unter kreve),
1): auch AP., Lems., Ramkau;
3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.
Avots: EH I, 650
1): auch AP., Lems., Ramkau;
3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.
Avots: EH I, 650
kreveļot
krevete
reve
reve, eine Ritze im Holz Ahs.: viņš sita ar kuoku pa galdu, ka palika reve. Wenn echt baltisch, als ein "Riss" zu raût.
Avots: ME III, 515
Avots: ME III, 515
revelis
‡ revelis Gr.-Buschh., ein sich einer guten Gesundheit erfreuendes Kind; ein wohlbeleibter Mensch.
Avots: EH II, 367
Avots: EH II, 367
reveliski
reveliski, reveļu reveļiem, Adv., Hals über Kopf, Purzelbäume schlagend, rollend: Jānis svieda Pēteri tâ, ka tas aizgāja reveļu reveļiem Lös. ja Mīle šitâ darītuos, tad es viņu reveliski izlaistu nuo Skruoderāta Latv.
Avots: ME III, 515
Avots: ME III, 515
streves
Šķirkļa skaidrojumā (35)
apkrevēt
apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].
Avots: ME I, 95
Avots: ME I, 95
dot
duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
drava
drava, reve">dreve, drave Selb., dravs,
1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;
2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]
Avots: ME I, 493
1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;
2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]
Avots: ME I, 493
drievelēt
krams
kraupa
krave
krevains
krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], reve%C4%BCains">kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]
Avots: ME II, 274
Avots: ME II, 274
krevēt
‡ krevêt,
1) sich mit einer
kreve 1 beziehen A.-Laitzen, Bētzgale, Serbig., Trik.: brūce sāk k.;
2) platzen, Risse bekommen
Lubn., Sessw.: ruokas sāk k.
Avots: EH I, 650
1) sich mit einer
kreve 1 beziehen A.-Laitzen, Bētzgale, Serbig., Trik.: brūce sāk k.;
2) platzen, Risse bekommen
Lubn., Sessw.: ruokas sāk k.
Avots: EH I, 650
krevs
krevuļi
krobe
krobis
krobulis
ķuza
ķuza, auch ķuze,
1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;
2) Kruste, Schorf: ķuza = reve">kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. 1 105;
3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]
Avots: ME II, 393
1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;
2) Kruste, Schorf: ķuza = reve">kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. 1 105;
3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]
Avots: ME II, 393
ļaundarība
ļaundarīgs
lezēt
malks
màlks: dzert ar malˆku 2 Siuxt "dzert pilnām mutēm". Zur Etymologie s. auch Preveden Language V, 152 ff.
Avots: EH I, 781
Avots: EH I, 781
minēt
minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
negantība
negañtĩba, die Masslosigkeit, Abscheulichkeit, Bosheit, Ruchlosigkeit, [Unbändigkeit, Frechheit; Schandtat, Frevel U.]
Avots: ME II, 712
Avots: ME II, 712
negants
negañts, [unbändig, zügellos; frevelhaft U.], abscheulich, ruchlos, schrecklich, schändlich; [hässlich Manz. Lettus], boshaft: negants cilvē̦ks, darbs. vienam ķēniņam bij neganta meita LP. VI, 219. ve̦lns sūtīja briesmīgākuos un negantākuos garus JK. V, 69. Das Adverb neganti,
[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];
2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]
Avots: ME II, 712, 713
[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];
2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]
Avots: ME II, 712, 713
novads
nuõvads, nuovada BWp. 459,
1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;
2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;
3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;
4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;
5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;
6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;
[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].
Avots: ME II, 881
1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;
2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;
3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;
4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;
5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;
6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;
[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].
Avots: ME II, 881
noziedzīgs
pākšķains
‡ pâkšķains 2 "bumbuļains, kreveļains" Iw.: kad kāpuostus daudz lej, tad viņiem laižas tādi trumi apakšā, ruodas tādas pākšķainas saknes.
Avots: EH XIII, 195
Avots: EH XIII, 195
rēve
‡ rẽve, ein steiniges Feld NB.; eine Reihe von Erhöhungen Dunika: kāpu r. Nebst li. rėvà "Riff im Wasser, Hügel wohl aus mnd. ref (reve) "schmale Sandbank in der See".
Avots: EH II, 370
Avots: EH II, 370
rievāties
rievâtiês, -ãjuôs, tollen, scherzen, Unsinn treiben: kāzinieki saturas rāmāki, lai gan arī diezgan rievājas un dzied RKr. VI, 99. dažādi rievājušās, kâ jau meitas savdabām LP. VII, 863. Zunächst wohl aus mnd. reven "unsinnig reden".
Avots: ME III, 551
Avots: ME III, 551
rievelis
rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".
Avots: ME III, 551
Avots: ME III, 551
sabiezēt
sabìezêt, sabìezt U., intr., gerinnen, zusammengehen, sich verdicken, verdichten: daļa nuo ūdens tvaikiem sabiezē par miglu Konv. 2 308, sabiezējuši tvaiki uz puķēm Vēr. I, 1188. sabiezējušu garaiņu vielas Konv. 2 714. gāzes sabiezēšana MWM. VI, 417. slimnieka istabā jāgādā par mitru gaisu, lai gluotas . . . nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. vakara krē̦sla ātri sabiezēja Vēr. II, 157. krē̦sla istabā sabiezēja arvien vairāk Saul. I, 55. sabiezēja tumsa Vēr. II, 172. laiks sabiezējis (bewolkt), - būs lietus Dond. Subst. sabiezums, die Verdichtung.
Avots: ME III, 594
Avots: ME III, 594
saverkšīt
saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.
Avots: ME III, 784
Avots: ME III, 784
šērve
šērve, die dicke Haut, Schweinehaut Infl. n. U.; der deutlichsichtbare Schmutz U., Warkl., Schmutz auf der Haut Bolwen, Gr. - Buschh., Holmhof, Laud., Lennew., Memelshof, Wessen, Fehteln, (mit êr 2 ) Saikava; "schmutzige Haut, die sich ablöst" (mit ḕr 2 ) Lubn.; grindige, geplatzte Haut, die sich ablöst, Räude (mit ẽ r) Dunika, Gramsden: kašāja ar tuteņiem (cūkai) šērvi nuost Jauns., (mit êr 2 ) Lennew.; eine Art Flechte (kreve) auf Stachelbeeren Kokn. Vgl. šer̂ve. Wohl aus nd. schörwe (plur. zu schorf).
Avots: ME IV, 17
Avots: ME IV, 17
sprēga
sprē̦ga,
1) der Funke:
malkai sprakšuot le̦c sprē̦gas Fest. malka iesprakšķēja vienu sprē̦gu nuokulstās ebenda;
2) "?": lielām lietus pilēm krītuot le̦c sprē̦gas (feine Wasserstrahlen, Tropfen?)
Fest.;
3) die Spalte
Dr., der Riss: izlasi tādus vien (ābuolus) bez vainas, bez tārpu izē̦dām, sprē̦gām vai kreves Vīt. 30. spre̦ga stiklā, le̦dū Jürg., C.; sprè̦ga 2 ādā, mizā Warkl. sprē̦gas ir ādas sasprē̦gājumi (dzīvai miesai) Planhof, (mit ẽ̦ ) Nötk. Zu sprēgt.
Avots: ME III, 1017
1) der Funke:
malkai sprakšuot le̦c sprē̦gas Fest. malka iesprakšķēja vienu sprē̦gu nuokulstās ebenda;
2) "?": lielām lietus pilēm krītuot le̦c sprē̦gas (feine Wasserstrahlen, Tropfen?)
Fest.;
3) die Spalte
Dr., der Riss: izlasi tādus vien (ābuolus) bez vainas, bez tārpu izē̦dām, sprē̦gām vai kreves Vīt. 30. spre̦ga stiklā, le̦dū Jürg., C.; sprè̦ga 2 ādā, mizā Warkl. sprē̦gas ir ādas sasprē̦gājumi (dzīvai miesai) Planhof, (mit ẽ̦ ) Nötk. Zu sprēgt.
Avots: ME III, 1017
strēve
svempt
I svempt, svempju, svempu,
1) unbeholfen gehen um
Libau;
2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ 2 ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ 2 ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ 2 ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ 2 ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās 2 ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?
Avots: ME III, 1150
1) unbeholfen gehen um
Libau;
2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ 2 ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ 2 ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ 2 ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ 2 ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās 2 ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?
Avots: ME III, 1150
ticība
ticĩba (li. tikyba "Glaube"),
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181