gribêt,
-u, ēju,1) wollen, verlangen, wünschen : labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45.
tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91.
tas kumoss man gribuošam (od.
gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb.
Was man haben, besitzen will, stehta) im Gen. od. Akk. :
es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. :
kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4.
kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau BW. 15127, 1.
meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225.
izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;b) im Inf. :
gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen :
viņš dzeŗ negribē̦dams (scil.
dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;c) im Part. pass. praes., selten praet. :
peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803.
daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705.
visi grib sēdināti 19137 ;
d) in einem abhäng.
lai - od.
ka - Satz :
ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od.
ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung :
sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34.
darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972.
vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103. dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M.
grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen
wollen gebraucht wird :
viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm.
es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3
gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part.
gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze :
dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl.
-tiês,1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen : juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) :
man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv :
brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion
(dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist :
dē̦lu māte (Var. :
dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1.
nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2
gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041.
gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1.
man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor :
laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps.
Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami
Avots: ME I,
653,
654