Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ribēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ribēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (21)

aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27


aizgribēties

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25


apgribēt

apgribêt, tr., seinen Willen auf viele richten, dieses und jenes wollen: es gribuli negribēju, kam tas visas apgribēja BW. 15128.

Avots: ME I, 88


atgribēties

atgribêtiês, die Lust verlieren, sein Mütchen kühlen: viņā sadeva tai pa kailajiem gurniem, kamē̦r pašai sirds atgribējās MWM. VIII, 243.

Avots: ME I, 159


gribēt

gribêt: laba kam g., wohlwollen VL. aus Lubn. n. BielU. - (unpers.) maizei krāsnī grib dzert RKr. XIX, 93 (aus Planhof): jam gribēja pavērties Pas. X, 51 (aus Kapini). Refl. -tiês: es tâ gribējuos, un tâ arī bij Strasden. tie jau gribējās, (wollten einander?) abi kuopā ebenda. Zur Etymologie s. auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 127 ff.

Avots: EH I, 405


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


gribētājs

gribê̦tãjs, der Wollende : gana būs tautiņās lieli, mazi gribe̦'tāji BW. 16538. meita..., laba gribe̦'tāja 12733. ["par gribē̦tāju K. Šillings Tirzā (1832. g.) sauc tādu miruonu, kas nav ar kaut kuo mierā un tādēļ rādās dzīvajiem sapņuos, ar˙vienu kuo prasīdams" PS.]

Avots: ME I, 654


iegribēt

ìegribêt, Refl. -tiês: vagaris pats tâ iegribējies Janš. Bandavā I, 6. iegribajas arī ve̦cā-māte redzēt Mežv. ļ. 1, 237.

Avots: EH I, 514


iegribēt

ìegribêt, verlangen, begehren: bē̦rni... iegrib visu tuo, kuo viņi re̦dz A. XX, 923. Refl. - tiês, plötzlich Verlangen nach etwas empfinden: kungam iegribējās gulēt LP. VII, 183. ve̦lnam viņu (kartupeļu) ļuoti iegribējās JK. V, 93. sātāns ir jūs ļuoti iegribējies sijāt Glück Lukas 22, 31.

Avots: ME II, 18


izdribēt

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729


nogribēt

nùogribêt Spr., nùogribêtiês, von heissem Verglangen befallen werden: man nuogribējās ēst, ich verspürte Heisshunger. duod tik šurp maizi: e̦smu stipri nuogribējies Dond.

Avots: ME II, 786


noribēt

nuoribêt Dunika, = nùorìbêt.

Avots: EH II, 81


pagribēties

[pagribêtiês, ein wenig gribêtiês: bē̦rnam pagribejās ēst.]

Avots: ME III, 31


pārgribēties

pãrgribêtiês, ‡

2) ēst jau pārgribējies Lis. u. a., nach langem Warten (aufs Essen) ist der Appetit schon geschwunden.

Avots: EH XIII, 200


pārgribēties

[pãrgribêtiês, lange und immer heftiger wollen: pārgribējies ēst.]

Avots: ME III, 156



sagribēt

sagribêt, = sagribêtiês: Kārlis sagribējis iet uz zaļumiem AP. Refl. -tiês: kungam vakarā sagribējies (vom Geschlechtstrieb) Anekd. IV, 307.

Avots: EH XVI, 410


sagribēties

sagribêtiês, von heftigem Verlangen erfasst werden: būs sagribējies ēst Turg. Pav. ūd: 123.

Avots: ME II, 629


saribēt

saribêt Dunika, = sarībêt.

Avots: EH XVI, 442


uzgribēt

uzgribêt, Refl. -tiês: viņš uzgribējās pēc jauna uzvalka AP.

Avots: EH II, 723


uzgribēt

uzgribêt, verlangen, begehren (perfektiv) Spr.: tu jau pats tuo uzgribēji Ar. gribul[i]s mani(s) uzgribēja BW. 15127, 5 var. māte uzgribēja, lai meita appre̦c nemīlamuo Jāni. gribēja gan šâ, gan tâ, bet beigās uzgribēja, ka tam tâ un ne citādi jābūt Fest. iet pirmais uzgribējis Marčs Valdis Stabur. b. 388. māte nuorāj bē̦rnu par tādu uzgribēšanu Blaum. Pie skala ug. 229. Refl. -tiês, ein Verlangen fassen, begehren (perfektiv; gew. unpersönl. gebraucht): man uzgribējās ēst.

Avots: ME IV, 333, 334

Šķirkļa skaidrojumā (11)

bidzēt

bidzêt, -gu, -ēju, wollen (für gribēt in der Kindensprache): vai bidzi nennītes? bigu Naud., Kav.

Avots: ME I, 293


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


diezkā

diezkâ aus dievs zin kâ, Gott weiss wie, besonders: saruna mums arī tagad diezkā neveicas Purap. ja viņa tuo arī diezkā gribētu.,., wenn sie auch dieses noch so sehr wollte A. XII, 814.

Avots: ME I, 487


gaurīties

[gàurîtiês (?)"sev vairāk gribēt, par citu nelikties ne zinis" Lindenhof.]

Avots: ME I, 612



iztēšļāt

iztèšļât 2 Nautrēni, =iztešļât. Refl. -tiês. =iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489


provīgs

pruovîgs "schmuck, nett, passend" Nötk.: gribēt bē̦rnam pruovīgus vaigus JK. VI, 9; "iznesīgs, von gutem Aussehen": pruõvîgs zirgs N.-Peb., C.

Avots: ME III, 401


rībēt

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I 4 , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534


sūnīties

sûnîtiês, -ījuôs Warkl. "gribēt kur iet, skriet, lēkt vai sniegties, bet šķēršļu dēļ nevarēt".

Avots: EH II, 608


tiecība

tiecĩba,* das Streben, Verlangen: cilvē̦kam.., ir... savas ieduomas savas tiecības Deglavs Rīga II, 1,212. viņs neizrādīja ne mazākuo tiecību, ka gribētu... zināt 150. viņa... nuoteic visu viņa prāta un gara tiecību A. v. J. 1901, S. 86.

Avots: ME IV, 209