Paplašinātā meklēšana

brukums, ‡

2) ein Absturz
Segew.

Avots: EH I, 245

[brukums Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 340

pretuzbrukums, die Kontrattacke.

Avots: ME III, 390

rukums, s. ŗukt.

Avots: ME III, 557

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

iẽgāze [MSil.], Einsatz [ìegâze "krasta iebrukums upē" Arrasch, Nitau], Einsenkung, Schlucht: radās iegāzes (zemē), plaisas MWM. X, 201; der obere Rand einer Einsenkung: [šim kalnam stāva iegāze Stuhrhof].

Avots: ME II, 16

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

‡ mužgums Frauenb.,

1) "liels, nekārtīgs dzijas nuobrukums nuo vērpjamās spuoles; dzijas vīkšķis";

2) eine grosse Menschenmasse.

Avots: EH I, 837

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums">rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene ^{2 III, 189.}

Avots: ME III, 588

ŗukt U., Nigr., Gr.-Essern, Neuenb., rukt (li. rùkti "runzelig werden") Dond., Karls., praes. ŗùku Neuenb., rûku ² Karls., praet. ŗuku (ruku), intr., einschrumpfen, faltig werden, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden : man jau cimds sāk rukt Dond. rūk un raucas ve̦cā zâle Rainis. dienas pret rudeni ŗūk Nigr. - Subst. ŗukums, rukums,

1) das Zusammengezogene, Eingeschrumpfte, die zugespitzte Stelle beim Strickstrumpf resp. Handschuh:
rukt rukumā, stark zusammenschrumpfen. '/2 uolekts jāskaita rukuma tiesas Schibbenhof. es nesarāvuos vairs rukumā Ezeriņš Leijerk. II, 121. e̦smu jau pieadījis pie rukuma Dond.;

2) ein angebliches Mittel zum Einschrumpfen:
pa juokam liek bērniem pārnest nuo kaimiņiem rukumu, kas palīdzē̦tu vadmalu velt. Mit ŗ- (für r- ) aus ŗaukt.

Avots: ME III, 588

satrukt Brasche, refl. satruktiês U., sich erschrecken, aus der Fassung kommen, die Fassung verlieren: gans satruka, mani tâ uz reiz ieraudzīdams Janš, Dzimtene IV, 161. Anss satrūk Janš. Bandavā I, 9. - Subst. satrukums, der Schreck: satrukumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 190.

Avots: ME III, 766

šļûde, ‡

2) "zemes nuobrukums (piem., upes krastā)" Lennew.

Avots: EH II, 647

‡ tirduoņa "ilgstuoša, intensīva tirdīšana" (?): (šaubu apstātam cilvē̦kam) tirduoņu pavairuoja vēl ... nejēdzīgais uzbrukums Austriņš Raksti IV, 561.

Avots: EH II, 683

tuvuotne,* die Nähe: nuo tuvuotnes sagatavuots uzbrukums B. Vēstn.

Avots: ME IV, 277

uzbrukt,

2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.

Avots: EH II, 719

uzbrukt,

1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;

2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.

Avots: ME IV, 319