sabrucinât, tr.,
1) abstreifen (von mehreren Objekten ausgesagt);
"saplūkt" Grosdon:
s. kļavu lapas Schwanb.;
2) abbrühen Würzau:
kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23;
verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;
3) zusammenstürzen (intr.)
machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk;
s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.;
s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;
4) tüchtig reiben (perf.):
nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden;
"saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;
5) mit dem bruceklis schärfen (perf.):
s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;
6) grob zermahlen Salgaln:
s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden;
zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof;
s. pulvēri Dunika;
zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;
7) aufstreifen, aufstülpen: s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;
8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;
9) am Kragen fassend (durch)schütteln: es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl.
-tiês, sich verbrühen Birsgaln.
Avots: ME III,
598