saskurināt
saskurinât, tr., tüchtig zausen, (durch)schütteln: zirgs skrienuot saskurina (sapurina) galvu Schibbenhof; s. ausis, aufhorchen Serbigal. Refl. -tiês,
1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;
2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;
3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;
4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.
Avots: ME III, 735
1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;
2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;
3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;
4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.
Avots: ME III, 735