trĩcêt (li.
trink˙ė´ti "dröhnen") Schlehk n. FBR. VII, 36, Adiamünde, AP., Bauske, Bl., C., Dond., Dunika, Līn., PS., Ruj., Salis, Salisb., Siuxt, Stenden, Tr., Wandsen, Widdrisch, (mit
ì 2 ) KL,
= trīsêt, zittern, beben: trīci (Var.:
trīsi), apses lapa! BW. 22696, 5.
trīcēt (schallen?) trīc tā maliņa 428,11.
zeme trīc un dre̦b LP. II, 62.
sirds trīc (nuo bailēm) 61.
žīds devies trīcē̦dams, dre̦bē̦dams uz . . . majām III, 103.
kūmiņš trīcējis (nuo aukstuma) kâ apšu lapa 99.
sāk bikses trīcēt Etn. IV, 73.
zuobi trīc St.,
die Zähne klappern. trīcēt nuo niknuma Kra. Vīt. 83.
ragā pūst, ka kuoki trīc, kalni dre̦b 144. Refl.
-tiês, gehorig zittern: es likšu viņam trĩcêties Drosth. Subst.
trīcẽ- jums, das Erbeben: zemes trīcējums LP. VI, 780, Aps. J. III, 7.
Zu trìekt.Avots: ME IV,
239