Paplašinātā meklēšana

sastaĩgât,

1): hingehen:
cikam vecītis sastaigāja uz muižu, tikam ... Pas. X, 147 (aus Lettg.; ähnlich XV, 275);

2): sē̦tmalīši sastaigāti (festgetreten?)
plikajām kājiņām BW. 4535, 3; ‡

3) gehend ermüden (tr.)
Dunika: sastaigātas kājas. Refl. -tiês, ‡

2) einander besuchen:
senāk kaimiņi sastaigājušies draudzībā Sārts Str. 99. ar tiem pat nevēlējies s. Anekd. IV, 293.

Avots: EH XVI, 450

sastaigât,

1) intr., längere Zeit gehen:
trīs dienas, trīs naktis tâ sastaigāja LP. V, 281. viņš sastaigāja ilgu laiku VII, 134. visu nakti sastaigāju ap me̦lnuo ezerinu BW. 35762;

2) tr., volltrampeln, gehend besudeln:
grīžu deķi sastaigāt ar smilktīm Ahs. n. RKr. XVII, 51. Refl. -tiês, sich gehend zuviel tun.

Avots: ME III, 745

sakloñderêt "sastaigāt": pa dienu saklonderē slimuo kāju, vakarā sāp Dond. n. RKr. XVII, 49. Vgl. saklunderêt.

Avots: ME II, 651

saklunderêt RKr. XVII, 49 "sastaigāt".

Avots: ME III, 651

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529