dze̦nât,
-āju, iter. zu
dzìt, tr.,
1) wiederholt treiben, jagen: luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78.
viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;
2) suchen: policija zagli dze̦nā;3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]:
tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875.
tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;
4) wonach jagen Spr., mit dem Gen. od. mit
pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl.
-tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.
Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.
Avots: ME I,
545