Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sijas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sijas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)

izsijas

izsijas;

1): ābuoltņa i. sēj uz laukiem, pļavām, ganībām Heniņ. ar tādām akmeņu (sic!) izsijām, kuo izsijā nuo grentes AP.; was beim Sieben an Mehl im Siebe nachbleibt
Ramkau.

Avots: EH I, 479



pasijas

pasijas, das Abgesiębte: labāk malu rudzu sieku nekâ auzu pasijiņas BW. 8058.

Avots: ME III, 97


sasijas

sasijas PV. "sasijājumi": tur ir dažādu miltu un graudu s. saslaucītas nuo izsijām.

Avots: EH XVI, 446


sijas

sijas, das Ausgesiebte; die Kleie U.: siju miltus purina Rainis Duomas II, 997. Nebst li. ãtsijos "Abgesiebtes" zu sijât.

Avots: ME III, 836

Šķirkļa skaidrojumā (27)

atsija

atsija Auleja, Oknist, = atsèja 1: brauc kā bez atsijas Oknist. iet kâ rati bez atsijas ebenda.

Avots: EH I, 165


atšķira

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201


atstabi

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


dēnēt

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è 2 ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319


klūga

II klũga,

1) und

2): eine aus Weidenzweigen gewundene (ehemals auch geschmiedete)
stĩpa 2 Siuxt; ņiedru sijas, stiebru klūgas, auzu spilvu tilta kuoks BW.13637. ar uozuola klūdziņām 32962 ;

3): ein kurzes Stück Holz mit einem Strick zum Zubinden einer Pforte od. eines Tores
Alswig;

4): klũgas Frauenb., (mit ù 2 ) Meselau, die Osterschaukel;

5): auch Alswig; ein ungeschickter, unangenehmer Mensch
AP.; verächtl. Bezeichnung für ein Schaf, das ins Getreide zu gehen pflegt (mit ù 2 ) Mahlup; ‡

6) "dzelzs, kas savienuo ratu stūri ar tapu" AP.; klūgas, die Querstangen bei der Egge, die die Eggenhölzer zusammenhalten
Kokn. n. U. (unter savāri).

Avots: EH I, 624


luktiņas

luktiņas. AP., eine Art Gerüst: kūts priekšā bij tādās l., kur gani glabāja rīkstes. paspārnē ar taisa l.: aiz sijas un paspārnes kārtiņām aizliek kādus kuociņus, un tās tad ir l.

Avots: EH I, 761


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nosēt

nùosẽt, tr., besäen: tē̦vs man deva linu zemi, tu nuosēji auziņām BW. 16601, 1. pameita bij kâ nuosē̦ta auguoņiem LP. V, 300. [Refl. -tiês,

1) das Säen beenden:
viņš nuosējies, hat alle seine Felder besät Salis;

2) eine Zeitlang (bis zur Erschöpfung) säen:
n. visu dienu Sessw.;

3) unabsichtlich gesätwerden:
labība nuosējusies re̦ta C.] [nuosijas

Avots: ME II, 845


notastīt

nùotastît,

1): baļķus n. Pas. IX, 102. ar šuo ieruoci (scil.: platcirvi) viegli vēl nuotastīja un nuolīdzināja sijas tik līdze̦nas Janš. Līgava I, 209.

Avots: EH II, 99


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


pārpūt

[pãrpũt, faulend entzweigehen od. zerfallen: sijas, dzijas pārpuvušas.]

Avots: ME III, 171


pasija

pasija,

1) "sijas apakša" Wessen;

2) eine metallene (horizontal angebrachte) Stütze einer
sija (z. B. unter Brücken).

Avots: EH XIII, 171


pasvērt

pasvḕrt [li. pasver̃ti], tr., ein wenig wägen, mit dem Hebel heben: pievest akmeņus staļļu pasvēršanai Apsk. [vienam jāiet Laipeniekuos liecībās, līdzēt pasvērt istabu (...ęsuot jāieliek tikai piecas - sešas jaunas sijas un jāpārmūrē pamati augstāki) Janš. Dzimtene 2 III, 155.] Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, schwanken: uztraukti viņi pasvērās sē̦dus Latv.

Avots: ME III, 110


plāns

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330


renēt

renêt: kerben (mit -êt ) Kaltenbr.: r. ustabai sijas.

Avots: EH II, 366


saspraišļot

saspraišļuôt sijas Schwanb., "zwischen 2 sijas Stützen (spraišļi) anbringen. Refl. -tiês,

1) sich in
spraišli zerteilen: rijas krāsns augšdaļa saspraišļuojas atsevišķuos nuodalījumuos (spraišļuos) Jürg.;

2) - saplaisāt N.-Peb.

Avots: ME III, 742


savaļāt

savaļât,

1) "?": Homēru ne˙maz vēl nevaru savaļāt Kundziņš Kronv. 47;

2) zusammenhalten
MSil., bändigen, zügeln: tie (zirgi) būtu savaldāmi un savaļājami bez iemauktiem Lautb. Luomi 131;

3) "mühsam zusammentreiben":
s. guovis kūtī Nötk., Drobbusch, Druw., Stomersee u. a.;

4) "= saviļât" Nötk.; zusammenwälzen: s. akmeņus, sijas kuopā N. - Peb.; "savilkt" Schujen: s. labību kuopiņā;

5) beschmutzen:
nuo tirgus nākuot viņš savaļājis visas drēbes N. - Peb.; wiederholt rollend beschmutzen Jürg.;

6) sich hin und herwälzend niederdrücken:
s. labību Vank. - Refl. -tiês, sich beschmutzen: sivē̦ns savaļājies dubļuos N. - Peb.

Avots: ME III, 780


sija

I sija: sijas ir tiltam AP. piecas vien kruogam sijas BW. 19944.

Avots: EH II, 485


sija

I sija (geschrieben auch: sīja Mag. XIII, 2, 66, II Chron. 34, II u. a.; li. sijà "ein Balken unter der Brücke"), sijs, -s Eversmuiža n. FBR. VI, 32, der Grundbalken, Streckbalken, Querbalken unter einer Brücke (PS., Freiziņ, U.), unter der Diele U., der untere Balken des Lubbendaches Deg., U. (s. auch Bielenstein Holzb. 16 und 26 ff.); plur. sijas Livl. n. Mag. XX, 2, 80, =grìesti, Oberlage: zem virsējā vaiņaka ieve̦lk sijas RKr. XI, 84. burvis pavēlējis . . . piesiet kūtī pie sijas (dziedra) gaŗā diegā uolu LP. VII, 694. pūķis tup aiz sījiņas BW. 8103. - Nach Leskien Abl. 282, Preliwitz Wrtb. 2 196, Bieienstein Holzb. 26, Trautmann Wrtb. 253, Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 zu siet "binden".

Avots: ME III, 836


sija

*II sija (?) "?" : kas tam sijas (?) zaldātam par pasauli staigājuot? Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410.

Avots: ME III, 836


šķērssija

šķḕ̦rssija, der Querbalken (an der Decke): gaŗas sijas tiek uz šķē̦rssijām uzķe̦mmē̦tas Būvmācība 14.

Avots: ME IV, 37


sprakstēt

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009


stiebrs

stìebrs,

1): (rudzim) viens stiebriņš BW. 27910. rudzi jau me̦tas stiêbruos 2 Frauenb.;

2): juncus effusus (mit 2 ) Dunika; die Binse
Nötk.; scirpus lacustris (mit ìe 2 ) Oknist; juncus effusus, j. conglomeratus Ramkau; "sauss, pakaišiem pļaujams, neauglīgā, nekuoptā zemē un aizaugušuos grāvjuos auguošs augs" (mit ìe 2 ) Warkl.; stiebru krê̦slu BW. 23252. stiebru juostu es apjuozu 4580, 4. ņiedru sijas, stiebru klūgas 13637. suņa stiebri, purva grīslis 32367, 4 var. ņiedrā kāru vaiņuceņu, stiebrā mauču gradzineņu 6150, 2.

Avots: EH II, 583


ubags

ubags,

1): u. mans tētīt[i]s bija BW. 3014. guovu gans, ubadziņš (ein Unglücklicher,
nabadziņš), brien pa pur[v]u raudādams 29352, 1. ubagiem iet (Evang. 1753, S. 56) od. staigāt (Kaltenbr.), bettelnd umhergehn. ubaga dzira Mar. "tukšs, lielīgs cilvē̦ks";

3) Plur. ubagi: kad visas lāvas rijā jau piesē̦rtas, bet vēl kādu daļu grib iesērt, tad liek kūļus priekšpusē lāvu galuos uz sijas; šas vietas un tur saliktuo labību sauc par ubagiem Auleja.

Avots: EH II, 711


uzrāpt

uzrāpt, = uzràptiês: uzrāpis uz sijas Pas. XIV, 499.

Avots: EH II, 732


vilcināt

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl 2 ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. 2 2247.

Avots: ME IV, 585, 586