dẽnêt [Nigr., Neuenb., Trik., dènêt ² Bers., Domopol, (= dēdēt), quienen, hinsiechen, verkommen: [kuo tu dēni (wartest ohne jede Aussicht auf Erfolg)? tev jau ne˙kas neiznāks Neuenb.] dēnēji, ubaguoji un plijies MWM. IX, 624. [Vgl. auch apdēnēt Spr., ringsum faulen. Vielleicht aus * dērnēt und in diesem Fall etwa zu ndl. tornen "sich auftrennen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 185.]

Avots: ME I, 464

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319