Paplašinātā meklēšana

apsikt,

2): sarunas it kâ apsika Janš. Dzimtene V, 308.

Avots: EH I, 112

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

nùosikt, s. nùosîkt.

Avots: ME II, 845

sasikt: (māsiņa) nuoplukuse, sasikuse Tdz. 35973.

Avots: EH XVI, 446

sasikt, intr., ver-, ab-, austrocknen: zeme sasikusi Glück I Mos, 8 (S. 13), ūdeņi sasika nuo zemes virsu[s] I Mos. 8, 7.

Avots: ME III, 729

sikt: siekstuošas straumes A. Upītis Kailā dzīvība 39.

Avots: EH II, 486

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu ² Dond., sikstu Lis., sîku ² Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

‡ II aprikt (?) Neik. n. U. "versiegen, sich verlieren (vom Wasser)"; vgl. apsikt 2.

Avots: EH I, 109

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=sikt">apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

izsĩkt, hungrig werden, aushungern: ē̦d kâ izsīcis. tâ izsīcis, it kâ nebūtu ēst dabūjis Dond. S. auch izsikt.

Avots: ME I, 797

nùosîkt, sikt">nùosikt, intr., versieger.: upe nuosīkst kâ Ēģiptes upe Am. 8, 8.

Avots: ME II, 846

sasīkt Warkl., Salis, = sikt">sasikt.

Avots: ME III, 730

II sîkt C., Kr., Kl., sîkt ² Deg., sīkstu, sīku, intr., = sikt, verschwinden, nicht gedeihen Bergm. n. U., versiegen: katrs peļņas avuots sīkst A. XX, 957. spē̦ki sīka JR. V, 101. Gehört wohl zu sikt; vgl. Le. Gr. § 620.

Avots: ME III, 854

I tèce ² Prl., Kr. (li. tėkė˜ "eine tiefe, von der Stromung nicht bewegte Stelle im Fluss"), das Rinnsal (tecīte) Dr.; ein morastiger Bach (tēce und tēcis) U.; ein Wiesenbach N.-Platonen, (mit ê ² ) Dunika; "ein kurzes Flüsschen" (mit è ² ) Warkl.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett (mit è ² ) Sessw.; "ze̦ma vieta, pa kuo sūcas ūdens, kas var izsikt" (mit ê ² ) Bauske, (mit è ² ) Gr.-Buschh.; eine nasse Niederung im Felde (tēce und tēcis) U.; eine feuchte Niederung, wo Laubbäume wachsen Saikava; ein Morast Lvv. II, 125 (aus Santen); "eine Stelle zwischen Feldern, wo Gras wächst" (mit ē) Drosth.; eine Wiese Lvv. II, 108 (aus Ahs.); ein Wald 1, 111 (aus Wolmarshof); ein Feld I, 98 (aus Mojahn); eine überschwemmte Stelle ohne Stromung (tècis ² ) Nerft; eine Weide II, 141 (aus Schlampen): piens mazās tēcītēs un ezeriņuos izplūda pa plānu Līgotnis Stästi II 58. upes tēce Celm. ūdens vēl turas tēcē N.-Platonen. uz šiem puduriem re̦dz pļavu tēcītes Aps. V, 7. viņš atradīs ceļus un tēces Vēr. II, 882. (fig.) kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8. - Vgl. auch die Gesindenamen tēces ² Lvv. 11, 74 (aus Dobl.), tēči I, 67 (aus Serbigal) und tēcupe ² I, 78 (aus Aahof). Zu tecêt.

Avots: ME IV, 169, 170

zikte,

1) das Visier auf der Büchse
U., Burtn., Drosth., Golg., Kosenhof, Lappier, Mar., Memelshof, Nötk., Ramelshof, Schujen, Stomersee, zikts, -s Gr.-Buschh., Jürg., Saikava, Sessw.;

2) ein Neugieriger, der zu spähen liebt
Aiviekste. In der Bed. 1 vielleicht aus schwed. sikte dass.; doch deutet estn. siht dass. auf ein deutsches Original.

Avots: ME IV, 718

ziktêt,

I) visieren, zielen
U., Burtn., Drosth, Kalz., Kosenhof, Lappier, Mar., Meiran, Memelshof, Nötk., Ramelshof, Schujen;

2) beaufsichtigen, bewachen
Drosth., Rujen-Törnei;

3) heimlich anschauen
Lubn.;

4) mit grossem Interesse besehen
Zvirgzdine; unruhig und aufmerksam ausschauen Fehsen, Kokn., Stomersee; aufmerksam beobachten Spr.; gespannt, aufmerksam zuschauen: kad cilvē̦ks ē̦d, tad suns ziktē N.-Peb. viņš uz meitām vien ziktē N.-Peb. Refl. -tiês,

1) visieren, zielen
U.;

2) spähend umherschauen
Nötk. In der Bed. 1 vielleicht aus schwed. sikta "zielen"; doch vgl. auch estn. sihtima dass.

Avots: ME IV, 718