Paplašinātā meklēšana

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

nùoskanêt, intr., erklingen, erschallen, nachhallen, hinschallen: nuo kumeļa nuole̦cuot, visi pieši nuoskanēja BW. 32917. kungs aizgāja, ka zābaki nuoskanēja vien Dok. A. viņas balss nuoskanēja kâ sudraba zvanīši Kaudz. dziesma nuoskan tāļu pļavās MWM. IX, 501. nuoskan zeme atjājuot BW. 32970, 2. Refl. -tiês, stark erschallen, erklingen: zuobens nuokritis uz kulu, ka nuoskanējies vien LP. VII, 526. tur viņš tuo nuosviež, ka nuoskanas vien AU.

Avots: ME II, 847

‡ pā`rskanêt, schallend heimkehren: pārskan, pārgrab pamātes meita Pas. V, 428.

Avots: EH XIII, 210

[paskanêt L., erklingen: paskanēja nauda.]

Avots: ME III, 100

pìeskanêt, anklingen, dazupassen: īsumā atstāstītā teika pieskan pie germāņu teikas RKr. XII, 50. beigas lāgā nepieskan Stari II, 987.

Avots: ME III, 290

saskanêt,

1): glāzes saskanēja, un visi dzēra Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 64. zvani vien saskanējuši ... pagalmā Sārts Druvas san 274; ‡

3) klingend (schellend) sich irgendwo zusammen mit anderen einfinden (?):
saskanēja, sazvadzēja zābakaini precinieki VL. aus Daudsewas FBR. XVII, 161. ‡ Refl. -tiês, = saskanêt 1 (?): jau sasaucas vēji, jau saskanas liesmas Skalbe Raksti I (1938), 159.

Avots: EH XVI, 447

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731

skanêt: III p. prs. skaņ Višķi n. Ceļi IX, 389; ērģeles ir ... jaukāki skaņamas (= skanuošas) Latv. Av. 1843, No 5.

Avots: EH II, 500

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

uzskanêt, hinauftönen: tâ dziedāja, ka dziesma uzskanēja līdz kuoku galiem.

Avots: ME IV, 378

bramzêt, - ēju, schallen, von Schlägen, = dzelzi kaļuot skanēt A. XI, 82, U.; [vgl. bremzêties].

Avots: ME I, 323

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

‡ nar̃kšêt Seyershof,

1) erbost knurren (brummen):
suns narkš;

2) "schallen ("skanēt, rībēt"), wenn man durcheinander spricht, etwas schiebt od. zieht".

Avots: EH II, 5

pačipstêt,

[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;

2) "papļāpāt" Seppkull;

3) "izputēt" MSil.].

Avots: ME III, 14

‡ pažļañkstêt Dunika "ieskanēties": atslē̦gas, tām pieskaŗuoties, pažļankstēja.

Avots: EH XIII, 194

pùlkstenis: Demin. acc. pl. pulkstentiņus BW. 12911 var.,

1): kâ pulksteni (Var.: zvārguli) skandināja BW. 8620 var. nuoskanēt kâ baznīcas pulkstenim 8605, 1;

3): auch (der Puls) Brasche Anl. 401;

5): pulkstenīši (mit ul ² ) auch AP., (hier auch ein gleichbed. pulˆksteņi ² ) Salis.

Avots: EH II, 323

‡ pun̂kšêt "skanēt smalkā, tievā, nuorautā skaņā" PV., auch vom crepitus ventris PV., Wessen: vē̦de̦rs uzpūsts kâ bungas; kad uzsit ar knipu, - punkš vien PV.

Avots: EH II, 325

‡ saskandêt, übereinstimmen im Ton (kuopā skanēt) Stender Deutsch-lett Wrtb.

Avots: EH XVI, 447

skañdinât Wolm., Iw., Gr.-Essern, skàndinât ² Kl., Prl., tr., fakt., klingeln; erschallen lassen U., ertönen lassen: skandināt ar pulkstenīšiem I Chron. 17, 42. vējš... skandinājis pulksteni A. XX, 52. pirksti skandina pa... kabatu... kapeikas Vēr. II, 1243. atslēdziņas skandināsi BW. 11720, 4 var. velt[i] man savu skaņu balsi šī ciemā skandināt 847. juo tie meži skanēt skan, juo es viņus skande̦nāju 8485. skanēj[a] Rīga, kas tuo Rīgu skandināja? 7815 var. man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas skandinat (Var.: dimdināt, rībināt ) 24098, 1 var. tavu guodu gribu skandināt pa visu pasauli MWM. X, 888. Zu skanêt; zum Lautlichen s. Le. Gr. 120.

Avots: ME III, 871

terkšeniski, Adv., "?": terkšeniski skanēt Celm.

Avots: ME IV, 166

tirkšêt,

1): brauc, ka rati vien tir̃kš Ramkau; "viegli, gaiši skanēt" (mit ir̃) Orellen; "rībēt" (mit ir̃) Seyershof; ‡

5) (vor Kälte od. Angst) zittern, beben
(mit ir̃) Seyershof.

Avots: EH II, 684

‡ vēkt, -cu Arrasch, Segew., Sessw., = vẽkšt, neskaidri skanēt: tver, dzejnieks liru, vieglās stīgas vē̦c Stari II, 839. bē̦rns vêca ² (= vēkša) ve̦se̦lu stundu Dunika.

Avots: EH II, 775

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768