Paplašinātā meklēšana

skuba (li. skubà), die Eilfertigkeit U., die Eile Dunika, Ar.: ar skubu skriet Etn. IV, 146. ar visu skubu, so bald als möglich U. skubā, in der Eile. viņi stradā cītīgi, bet bez skubas JR. IV, 83. jaunības skuba A. Brigader Daugava 1928, No 1, S. 3.

Avots: ME III, 901

paskubt: auch Dunika; viņš nepaskuba atbraukt Brasche Anl. 154.

Avots: EH XIII, 173

skubinât (li. skùbinti "beeilen"), skubinêt Warkl., tr., antreiben, ansputen, fördern U., aufmuntern (zu etw.), beeilen; rasch vollenden: zirgu Kaudz. M. 173. "brauksim tūliņ!" Priedainīte skubināja Alm. Kaislību varā 20. skubināt uz krāpšanu Austr. kal. 1893, S. 37. (bārenīte) darbiņu skubināja BW. 6885 var. pate iešu druviņā, māku darbu skubināt 15436. Refl. -tiês,

1) sich anspornen, antreiben, zu etw. aufmuntem:
skubinies, bārenīte! nav māmiņas, kas skubina BW. piel.2 4736;

2) wiederholt anspornen, antreiberi, aufmuntern:
meitene ņēma puisē̦nu pie ruokas un devās... pruojām skubinādamās: "steigsimies, steigsimies...!" Janš. Bandavā II, 85. "tâ, tâ, bārīt", skubinājās saimniece viņai pakaļ Bārenīte 5;

3) eilen, sich sputen
U.: Priedaiši sāka skubināties uz mājām Alm. Kaislību varā 36. skubinies, sieviņ, ar bruokastīm! Seibolt. Nebst skuba, skubît I, skubrs, skubt, li. skubýti "eilen", skubùs "eilig" zu got. afskiuban "wegschieben" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 556.

Avots: ME III, 901

skubt,

1): (prs. skubstu) eilen Brasche Anl. 154: visi skuba uz pirti Dunika;

2) man skub ( "patīk": zu einem Inf. *skubēt?) resp. neskub tuo darīt Laud.

Avots: EH II, 514