Paplašinātā meklēšana

I skura,

1): ze̦lta s. mugurā Tdz. 55415. lai jis sarga savu skuru Jauns. Raksti VIII, 347; "skara" Nerft n. FBR. XIX, 115; skuras "skrandas" N.- Peb.

Avots: EH II, 516

I skura,

1) die Hülse
(Mag. IV, 2, 13, 146), Schale, Hülle, die Haut U.;

2) "kupla galva" Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst li. skūrà "Leder, Baumrinde"
eher aus wruss. ckypa "Haut mit den Haaren" entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 548), als (z. B. nach Boisacq Dict. 882) verwandf mit skaut.

Avots: ME III, 905

II skura, eine Hure Mitau n. U.; beruht wohl auf skura I 1, vgl. lat. scortum "Fell, Hure".

Avots: ME III, 905

skuras: auch Jürg.

Avots: EH II, 516

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401

‡ izdzakât (?) Frauenb. "izmaisīt, izvandīt": i. visu uguni nuo ugunskura.

Avots: EH I, 444

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

‡ jēļš, = jê̦ls

II 7 : skuras nāk tādu jēļu valuodu dzirduot P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 564

‡ krâskurs Serbig., (mit â ² ) Salis, Holz, das schon einige Tage vor dem Anheizen in den Ofen zum Trocknen gesteckt ist. *krāskurs, *krāskura oder *krāskure "?": atradu ... rūnci krāskurē BW. 25965, 7 (aus Raibenieki).

Avots: EH I, 645

lāsmuôt, intr., schillern, funkeln Druw.: glāzēs vīns lāsmuo Stari II, 639. Refl. - tiês, funkeln, glänzen: viņa valgās acīs lāsmuojas kâ brūni me̦lni pilieni Stari I, 368. [Subst. lāsmuõjums, der Schimmer, Glanz; das einmalige Aufleuchten: ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsēta 100].

Avots: ME II, 442

‡ padeglis,

1) "?": es te nuo kaislām asinīm runāju un ne nuo padegļa un ugunskura Lange Latv. Ārste 20;

2) "in der Asche noch glühende Kohlen"
Lubn.

Avots: EH II, 126

‡ pãrmeimuruôt, hinübertorkeln (?): arī Juzītis ... pārmeimuruoja pāri ugunskuram Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH XIII, 206

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

sasildît, tr., fakt., erwärmen: sala man kājas, ruokas...; te̦ku... brālīšuos kājas, ruokas sasildīt BW. 7527 var. veda brūti pie ugunskura sasildīt BW. III, 1, S. 47. Refl. -tiês, sich erwärmen: lai laižuot viņu pirtī sasildīties LP. VII, 465.

Avots: ME III, 729

ške̦bas Etn. IV, 50, Fest., Karls., Stelp., Ekel, Übelkeit: skuras un šķe̦bas nāk ieduomājuot tādu riebīgu edienu Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 23

‡ šķelˆsne Baltinow "ein kleines Holzscheit"; sakampa pie ugunskura nuome̦stuo malkas šķelsni (od. zu einen nom. s. *šķelsnis?), nuotvēra puiku ..., sita ... Purap. Mazie stāsti 87.

Avots: EH II, 630

skoras Dond.,

1) die Haferrispen
Dond.;

2) Lumpen: met visas savas skoras nuost! Dond. Vgl. skura I und *skurt, aber auch skara.

Avots: ME II, 883

*skur̃ra od. *skur̃re, in der tahmischen Verbindung iekrist skur̃re, (loc. s.) "plêst matus" Rothofn. FBR. VIII,131; vgl. skura I 2.

Avots: ME III, 906

‡ *II skurt, = skùrbt (?): man pašam galva skura (Var.: skurba) Tdz. 56637 var. Fehlerhaft?

Avots: EH II, 516

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. ² 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

trũba,

1): ne˙kāda t. ... nuo ugunskura ne˙kur uz augšu neiet Janš. Dzimtene III, 247.

Avots: EH II, 699

tumseklis Seifett Chrest. III, 230, ein Geist der Finsternis, ein Obskurant.

Avots: ME IV, 262

tùmsĩba,

1) die Dunkelheit
U., Kl.: mūžīgā tumsībā vārgt LP. III, 18;

2) Obskuranz:
bē̦rni radinās visādās lieluo tumsībās un nejēdzībās A. XXI, 406.

Avots: ME IV, 262

tùmsuonĩba* die Unbildung, die Verfinsterungswut, Obskuranz: mūku tumsuonība Konv. ² 1270.

Avots: ME IV, 263