Paplašinātā meklēšana

‡ àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49

ìeslavêt, tr., anpreisen, preisend aufdringen: kuo es negribu, tuo man ne˙viens neieslavēs.

Avots: ME II, 67

izslavêt, tr., ausposaunen, rühmen: izslavēja tautiņās dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2. pēc kāzām kaķa kungam bijis jāve̦d jaunā sieva uz savu izslavē̦tuo pili LP. IV, 210. bijis tāļu izslavē̦ts kâ drudža nuobūrējs Etn. III, 31. ļaudis tuo izslavējuši par ļuoti lielu gudrinieku LP. VI, 794.

Avots: ME I, 799, 800

nùoslavêt, ‡

2) erklingen (vom Lob):
lai slavīte nuoslavēja pa visām maliņām BW. 5420; ‡

3) durch häufiges Loben schädigen:
nevajaga vie˙nādi vien kādu slavēt; tâ nuoslavē Grenzhof n. FBR. XII, 25.

Avots: EH II, 87

nùoslavêt, tr., benedeien, hoch preisen: mute, sirds un dvēsele tevi, Jēzu, nuoslavē: sen teica, nuoslavēja Ltd. 1330. nespēs nuoslavēt Adam.

Avots: ME II, 851

‡ pãrslavêt M. 385, übermässig loben: pārslavē̦ta meita tuomē̦r bija slikta saimniece Dunika.

Avots: EH XIII, 211

paslavêt, tr., etwas loben: paslavēju viņas buķeti JR. VII, 127.

Avots: ME III, 101

pìeslavêt, = pielielīt 3.

Avots: ME III, 292

saslavêt, tr., stark loben, rühmen, preisen: saslavē̦tā kalpuone drīz izrādījās slinka Dunika. Refl. -tiês, einander stark loben, rühmen, preisen: saslavēties viens uotru MWM. v. J. 1908, S. 11.

Avots: ME III, 736

slavêt,

2): tâ visi slavē, ka ar Priediņu nevar sadzīvat Stenden. Refl. -tiês,

1): negribu sevi s. Strasden; ‡

2) = slavêt 3: lai slavīte slavējas Tdz. 39470.

Avots: EH II, 522

slavêt,

1) -ẽju, tr., rühmen, preisen
U.: ķēniņš slavēja maizīti un alu Dīcm. pas. v. I, 26;

2) -ẽju, bekannt machen, verkünden
U.: tâ ļaudis slavē, so sagen die Leute U. lāča bēres slavēt, einen Bären berufen (ein Jagdterminus) St. slavēja baznīcu taisīšam, man sagte, dass die Kirche soll gebaut werden St.;

3) -u, -ẽju, intr., bekannt werden, sich verbreilen (von einem Gerücht):
kur slavīte slavējuse (Var.: sluvējuse), tur slavēja (Var.: sluvēja) dažu dienu BW. 8566. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo skaisti nuogājuse, lai slavīte laba slav (Var.: slāv[?], nāca) jaunajām māsiņām! 17740 var. Refl. -tiês, sich rühmen: kuo tu liels lielījies, kuo slave̦ns slavējies? BW. 20460 var. - Subst. slavêšana, das Rühmen, Preisen, slavêšanâs, das Sichrühmen, das gegenseitige Rühmen, Preisen; slavẽjums, das einmalige, vollendete Rühmen, Preisen; slavê̦tãjs, der Loberide, Rühmende. Die III prs. slav könnte auch zum Infinitiv slūt gehören; vgl. li. šlavu "benedicor" in Širvids Wrtb.

Avots: ME III, 921

uzslavêt: juo slave̦na es uzaugu, juo bāliņi uzslavēja BW. 3494, 1.

Avots: EH II, 733

uzslavêt, beloben, rühmen, anpreisen LKVv.: u. savas drānas BW. III, 1, S. 24. uzslavē... sievu LP. V, 280. visu lē̦nām uzslavēja Turg. Muiž. per. 83.

Avots: ME IV, 379

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27

‡ dadaudzinât "izslavēt, beigt slavēt" Pilda.

Avots: EH I, 301

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb ² 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

paguodêt, ‡

3) "paslavēt" Dunika: p. savu dē̦lu; ‡

4) "paguodināt" Oknist. Refl. -tiês,

2): "dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri" ME. III, 33 bedeute nach Vank.: dē̦ls pajēmis t. c. un valkā tuo kâ savu.

Avots: EH II, 136

uztèikt,

1): vajadzēja ... u. jaunās derības pirmuo stāstu Jauns. Raksti IV, 14;

2): auch Puhren, ("paslavēt") Salis; uzteic kūtru kumeliņu BW. 8542. strēba tuo uz˙teikdami Seyershof;

3): auch Seyershof; ‡

4) die Schuld auf andere wälzen:
manīgs jau vinš ir gan: visu kuo izduomāt un uz citiem u., lai ... sevi glābtu Janš. Dzimtene V, 130; ‡

5) eine Bemerkung Machen
Frauenb.: kad tik uzteiks, ka slikti dara, tad aizies. Refl. -ties, ‡

2) = pìetèiktiês: uzteicies, ka gribuot iet kaŗā Seyershof.

Avots: EH II, 736