Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'smādēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'smādēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
apsmādēt
iesmādēt
nosmādēt
sasmādēt
smādēt
smãdêt: smādēja citus Elger (Günther Attle, Sprachd. I, 185). dievu nevar s. (mäkeln) BielU. ‡ Subst. smãdê̦tãjs, f. s-ja, wer schmäht, tadelt: dziesmu smādē̦tāja BW. 925.
Avots: EH II, 534
Avots: EH II, 534
Šķirkļa skaidrojumā (3)
notrencināt
‡ nùotrencinât,
1) "?": ka es viņus tik aplam varē̦tu mānēt un nuosmādēt un ļaudis nuo tiem nuobīdēt un n. Salasīš. 9;
2) abjagen, ermüden (intr.)
Kal., Matk., Priekuln, Satingen, Sissegal, Wolgunt: n. (mit eñ) zirgu.
Avots: EH II, 101
1) "?": ka es viņus tik aplam varē̦tu mānēt un nuosmādēt un ļaudis nuo tiem nuobīdēt un n. Salasīš. 9;
2) abjagen, ermüden (intr.)
Kal., Matk., Priekuln, Satingen, Sissegal, Wolgunt: n. (mit eñ) zirgu.
Avots: EH II, 101
sagaršot
‡ sagar̂šuôt, herausschmecken: ... nevaram smādēt arī mēs; kaut gan ne˙ka sevišķa nemākam s. Jauns. Raksti VIII, 141.
Avots: EH XVI, 408
Avots: EH XVI, 408
vaināt
vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,
1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt 2 Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;
2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,
1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài 2 ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;
2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.
Avots: ME IV, 439, 440
1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt 2 Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;
2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,
1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài 2 ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;
2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.
Avots: ME IV, 439, 440