smãdêt, -ẽju, tadeln, schmähen; verschmähen, verachten: nebūtu . . . viņš . . . smādējams, juo ir lē̦ns un saticīgs A. v. J. 1900, S. 1128. Aus mnd. smâden "verhöhnen".

Avots: ME III, 955

smãdêt: smādēja citus Elger (Günther Attle, Sprachd. I, 185). dievu nevar s. (mäkeln) BielU. ‡ Subst. smãdê̦tãjs, f. s-ja, wer schmäht, tadelt: dziesmu smādē̦tāja BW. 925.

Avots: EH II, 534