Paplašinātā meklēšana

smarda,

1): Wohlgeruch
Oknist n. Etn. I, 138;

2): pie galda pavairuoja smardu Dünsb. Vecie gr. I, 108.

Avots: EH II, 534

smarda (r. сморóда "Johannisbeere"),

1) Geruch:
tad nu gan ce̦p saimnieku galā! nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. linu mārkā stipra smar̂da Arrasch;

2) "Appetit, Verlangen" :
nav vēl ne˙kādas smardas uz ēšanu Alksn.-Zund. smarda man mutē pēc skābputras Naud. n. Etn. I, 7;

3) "?": Sprw. kāds aizdars, tāda smarda (vom Einsender wohl falsch mit "gaļas piede̦vas; pielikumi pie ēdiena" interpretiert; wohl gleichbed. mit smarda

1) Alksn.-Zund. Wenigstens in der Bed. 1 zu smirdêt; zur Bed. 2 vgl. smarti.

Avots: ME III, 953, 954

smar̂dîgs, wohlriechend, stark duftend U., Buschhof: smardīgas ruozes Pas. IV, 369. Adv. smardîgi, mit Verlangen, mit gutem Appetit (und Geschmack); herzhaft, beherzt: sm. ("ar labu gribu un gardu muti") ēst Dünsb., Ahs. ēst katrs grib, un tad arī iekuož katrs it smardīgi vien RKr. VI, 87. puisis smar̂dīgi ² pļauj Ahs. Zur Bed. vgl. smarda 2.

Avots: ME III, 954

smar̂ds: auch Kaltenbr.; ievas ziedi smardam labi BW. piel. ² 12720, 1. labs s. iet Pas. IX, 536 (aus Welonen).

Avots: EH II, 534

smar̂ds (li. smardas, serb. smrâd, r. смóродъ "Geruch"), Geruch, Duft Wid.: vilks, sauodis zivu smardu Pas. I, 146. labs smards Warkl. jauks puķu smards LW. 1922, V, 22. puķi, kuras smards galvu apje̦m Lautb. Luomi 99. Zu smir̂dêt; vgl. auch smā`rds ^2.

Avots: ME III, 954

smarti, Adv., mit Appetit U.; vgl. smarda 2 und smardîgi, smērtīgs, smērte. smarts ?·: smarta un gudra valdība Latvis 1924, No 793.

Avots: ME III, 954

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

I tilka, Plur. tilkas ² Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl ² ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188