Paplašinātā meklēšana

smirda: ak tu s. (mit "ìr"; ein Schimpfname) tāda! Ronneb. ta (scil.: jaunkundze) ir pa˙tiesi nelaimīga smirdiņa Druva II, 795.

Avots: EH II, 538

smirda (li. smirda "Gestank") C. (mit ir̂), Gestank Wid.; Stänkerer U.: viņš nuovērsa seju nuo šīs smirdas Vēr. II, 966. guļ kâ smirda (mit ir̂, so auch in Ermes und Wolmarshof), nevīžā ne˙kur pakustēt Burtn.; plur. smirdas Adsirn, = vāveriņi (ledum palustre).

Avots: ME III, 965

‡ smirdains (?), stinkend (?): smirdainas krē̦palas (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 538

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

‡ nùosmirst, = nùosmir̂dêt: nuosmirda vien tik pēc vilnas, bet dūmu ne˙kāda nebija Janš. Bandavā II, 25.

Avots: EH II, 88

pìeuost,

1) zur Genüge, zum Überfluss riechen
(tr.): tu skraidīdama pa pasauli pieuodi tā gaisa Pas. II, 141 aus Kapiņi;

2) sich mit einem Geruch anfüllen:
pieuoda (Var.: piesmirda) istaba puķīšu smaku BW. 25251, 2.

Avots: ME III, 307

pìesmir̂st, sich mit Gestank füllen: istaba vien piesmirda; vgl. auch pìesmir̂dis.

Avots: ME III, 293

sasmirst, ‡

2) stinkend werden:
sasmirdis ūdens Diet. guļ sa˙smirdis Oknist n. FBR. XV, 162. sasmirda uoda zarnas Tdz. 56743, 25. sasmirstiet! sapūstiet! A. Upītis Pirmā nakts 206.

Avots: EH XVI, 449

sasmirst, intr., stark stinken: sasmirda sūdu smaka BW. 34803, 1.

Avots: ME III, 739

šmir̃da Serbigal, Schimpfwort; vgl. smirda.

Avots: ME IV, 84

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

smirds, smirdu vīrs, = zemnieks (agricola, subjectus) Elger Dict. 340 und 385. Hierher wohl auch smirds in der Verbindung keisers vnde smirds Psalmen ² 82b (vgl. auch wen joune smüde 69b). Dürfte nebst ali. *smirdas (s. Būga KSn. I, 168) eher entlehnt sein (vgl. W. Schulze KZ. LII, 153) aus ar. смьрдъ "Bauer, Untertan" (zu le. smir̂dêt), als verwandt damit und mit li. smir̃das "Stänker".

Avots: ME III, 966