spināt
spinât, -ãju, mit einer spina schlagen: muguru spināja ar spinām Tirs. n. RKr. XVII, 78.
Avots: ME III, 997
Avots: ME III, 997
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'spināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'spināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (1)
piestāt
pìestât,
1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;
2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;
3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;
4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;
5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,
1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;
2) stehen bleiben;
3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;
4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.
Avots: ME III, 297
1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;
2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;
3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;
4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;
5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,
1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;
2) stehen bleiben;
3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;
4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.
Avots: ME III, 297