I pìestât,

1): Kurts piestāja tuvu tȩ̄vuocim A. Upītis Pirmā nakts 45;

2): piestājama vieta Frauenb., ein Ort, wo man sich niederlassen kann.
p. darbā uz dzelzceļa A. Upītis Sm. lapa 353;

4): piestās zirgi ceļmalā Tdz. 57052;

5): līt[u]s jau piestājis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 91. - Der Beleg aus "Aps. VII, 18" ist zu streichen; ‡

6) auf etwas bestehen
(vgl. r. пристать): es būtu varējis... p., lai saimnieks atduod manu līdaku Jauns. Raksti III, 126. viņi man grib p., lai es lapas kapāju 194; ‡

7) = pìestãvêt 2: nepiestāj grīsliņam ābuliņa lapiņa Tdz. 45446. Refl. -tiês, ‡

5) einkehren
BielU.: tur viņš aiz˙vien piestājās svȩ̄tvakarā Austriņš Raksti VII, 276.

Avots: EH II, 273

‡ II piestât "?": vȩlna māte lielījās dzȩlza piestu piestājuot Tdz. 55115.

Avots: EH II, 273

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297