Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'spriksti' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'spriksti' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)

sprikstināt

sprikstinât,

3): "dzīvi, dedzīgi mirkšķināt (acis)" Druw.;

4): vaguols sprikstina ("ātri le̦c") Wessen; ‡

5) (beim Plätten auf die Wäsche) spritzen
Sessw.

Avots: EH II, 559

sprikstināt

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

sprikstins

sprikstins,

1): "veikls un kustīgs neliels luops vai cilvē̦ks" Auleja; ‡

2) "vaguols, kas save̦lkuoties augstu le̦c" Wessen; ‡

3) = knipis 1 Auleja.

Avots: EH II, 559

sprikstins

sprikstins, ein munterer, gewandter Knabe Lubn.; vgl. sprikstenis, spriksts.

Avots: ME III, 1020

sprikstiņš

sprikstiņš, ‡

2) ein kleiner, gewandter Mensch
Morizberg.

Avots: EH II, 559

sprikstiņš

sprikstiņš Karls., ein sich leicht aufregender, nervöser Mensch MSil.

Avots: ME III, 1020

sprikstis

sprikstis: heisse Asche mit einigen noch glühenden kleinen Kohlen Siuxt. Das Zitat aus RKr. VI, 684 bei ME. III, 1020 ist zu streichen, weil I. c. nicht sprikstīs, sondern spirkstīs steht.

Avots: EH II, 559, 560

sprikstis

sprikstis (auch mit -gst- geschr.), nom. pl., heisse Asche Bielenstein Holzb. 544, Schibbenhof, glühende Kohlen unter der Asche U., Gr.-Sessau: pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabūtu kādu uogli Alm. iegrūda ruoku kâ sprikstīs RKr. VI, 684. bāz vēl nagus sprikstīs! Alksnis-Zundulis. dīžājas kâ uz sprikstīm stāvē̦dams, sagt man von einem, der nicht ruhig auf der Stelle steht. Vēbers sēdēja tik˙pat kâ uz sprikstīm De̦glavs Rīga II, 1, 393. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

Šķirkļa skaidrojumā (6)

sprikstēt

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

sprukstis

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024

žvidzene

žvidzene,

1) "?": žvidzene me̦t sprikstis pret debesīm Altr. asins zieds 29;

2) "kas žvidzina, eine Elsteŗ eine der Elster ähnliche Schwätzerin"
(?) Nötk.

Avots: ME IV, 844