Paplašinātā meklēšana

‡ àizspurinâtiês Lemsal, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 51

‡ atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170

‡ izspurinât,

1) = izpurinât"

2) "ausfasen
(act.)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 482

nùospurinât Lapsk., für nuopurinât.

Avots: ME II, 857

nùospuris, nùospūris, abgefasert, zerlumpt: nuospurušas biksesPurap., Paul.; nuospūrušais paltraks A. XVII, 328; nuospūruši lindraciņi BW. 23623. [teliņi staigā nuospurušu spalvu.]

Avots: ME II, 857

saspurinât,

1) sträuben:
s. spalvas Widdrisch;

2) = sapurinât, durchschütteln: es tuo puiku labi saspurināju Ruj.;

3) schwingen:
s. spārnus Schwanb. - Refl. -tiês, sich schütteln, sich aufrütteln: saspurinājies palīdis zem saknes Etn. II, 78.

Avots: ME III, 744

spuri (unter spura): auch Grenzhof n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 565

spurinât: auch A.-Ottenhof, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): cāļi spurinājas smiltīs Seyershof.

Avots: EH II, 565

spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,

1) = purinâtiês U.;

2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.

Avots: ME III, 1032

spuris,

1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.

Avots: EH II, 565

spuris,

1) s. spura;

2) der Stichling (gasterosteus aculeatus
L.) Heniņ;

3) die Pinne, Finne
V.

Avots: ME III, 1032

‡ suspuris Frauenb., Schimpfname für einen zornigen Menschen.

Avots: EH II, 604

apspùrgt ² Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125

izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. ² 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804

‡ III klem̃šât (li. klemšióti "breitspurig ausschreiten") Pampeln "ungewandt gehen; sich umhertreiben".

Avots: EH I, 614

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325

nùospūris, s. nùospuris.

Avots: ME II, 857

platsliẽžu* (dzelz)ceļš, breitspurige Eisenbahnlinie.

Avots: ME III, 323

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

saspurt,

1) sträuben
Arrasch: ierāvis kakliņu, saspuris spalvas MWM. IX, 245;

2) Part. praet, saspuris, zerzaust:
bārzda saspurusi A. XI, 421.

Avots: ME III, 744

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906

spura U., spure U., spuris">spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

spurêt,

1) kurz, schnell und mit Geräusch hin und her schwingen
Dond., Nigr.: viņš spurēja spārnus Dünsb. Par. 89; die Flossen ausbreiten Bers.;

2) fasern
(intr.) Nötk.;

3) (prs. -ẽju) = spurdzenēt Hirschenhof. Refl. -tiês,

1) fasern
(intr.): bikšu gali sāk spurēties Fest., Bershof, Nigr. ve̦lku dzijas sāka spurēties Kaudz. Ve̦cpiebalga 54;

2) sich widersetzen, widersprechen
Bers., Schibbenhof: "netiek ne pie kāda gala," spurējās P. Austr. K. Glūns 111. kad viņš ir iedzēries, tad sāk spurēties Fest. kuo nu tik daudz spurējies? Bers. spuries, turies, tē̦va dē̦ls! Libau, Walk;

3) die Flossen ausbreiten:
zivs spurējas Libau, Walk. Zu spurt, spuruôt(iês).

Avots: ME III, 1031

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ ² ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. ² 424 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033

viênsliedaîns* Konv. ² 646, viênsliežu (gen. pl.), mit einem Geleise, einspurig: viensliežu celiņš Aps. J. V, 4.

Avots: ME IV, 666