Paplašinātā meklēšana

izspurt: izspũrušas bārzdas Frauenb.

Avots: EH I, 482

izspurt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. ² 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804

saspurt,

1) sträuben
Arrasch: ierāvis kakliņu, saspuris spalvas MWM. IX, 245;

2) Part. praet, saspuris, zerzaust:
bārzda saspurusi A. XI, 421.

Avots: ME III, 744

spurt: "(mit ur̂ ² )" ME. III, 1033 zu streichen!

Avots: EH II, 565

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ ² ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. ² 424 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033

spur̃te, das Hopfenköpfchen: uz apiņiem aug spurtes Sassm. Zu spurt?

Avots: ME III, 1033

apspùrgt ² Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125

spundeniski, Adv., "vienkuopus": šāviens gājis tīri spurtdeniski Vīt. 37. nuo pilnas sāpju vai e̦rru krūts e̦lpu izgrūž spundeniski Fest., Stelp.

Avots: ME III, 1029

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

spurêt,

1) kurz, schnell und mit Geräusch hin und her schwingen
Dond., Nigr.: viņš spurēja spārnus Dünsb. Par. 89; die Flossen ausbreiten Bers.;

2) fasern
(intr.) Nötk.;

3) (prs. -ẽju) = spurdzenēt Hirschenhof. Refl. -tiês,

1) fasern
(intr.): bikšu gali sāk spurēties Fest., Bershof, Nigr. ve̦lku dzijas sāka spurēties Kaudz. Ve̦cpiebalga 54;

2) sich widersetzen, widersprechen
Bers., Schibbenhof: "netiek ne pie kāda gala," spurējās P. Austr. K. Glūns 111. kad viņš ir iedzēries, tad sāk spurēties Fest. kuo nu tik daudz spurējies? Bers. spuries, turies, tē̦va dē̦ls! Libau, Walk;

3) die Flossen ausbreiten:
zivs spurējas Libau, Walk. Zu spurt, spuruôt(iês).

Avots: ME III, 1031

spur̃ga Karls., spùrga ² Kl.,

1) spùrga ² (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;

2) spùrgas ² Warkl., spur̂gu ² spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;

3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;

4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;

5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga ² , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;

6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze

2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.

Avots: ME III, 1031

spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,

1) = purinâtiês U.;

2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.

Avots: ME III, 1032

spur̃na Lems., Widdrisch, spur̃nes Adiamünde, = purene(s); spurna U., spurnis Wolmarshof, spurņi Konv. ¹ 813, = purna I, Kuhblume (caltha palustris L.). Das s- vielleicht (vgl. Leskien Nom. 367) aus spura oder spurt bezogen.

Avots: ME III, 1033