Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'strūkle' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'strūkle' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)

strūkle

strūkle: auch (mit ũ ) Pussen n. FBR. XX, 20;

1): skurstenis aizdegās, un tad dzirksteles nāce kâ pa strūkli AP.;

2): skrej kupla ūdens s. gaisā Janš. Apsk. 1903, 485. lietus līst strũklēm Frauenb. asins strũklēm vien skrēja AP.;

4): paiedama uz priekšu un gaŗuo, baltuo strūkli (gemeint sind Kleider)
ieraudama sev līdzi istabā Janš. Apsk. 1903, 19.

Avots: EH II, 591


Šķirkļa skaidrojumā (5)

izsprēgāt

izsprẽ̦gât, freqn. zu izsprâgt, izsprêgt, intr.,

1) zerplatzen:
izsprē̦gājušas lūpas Grünh.;

2) aussprühen:
kâ uguns strūkle raiba, krāsaina, tã gaisā izsprē̦gā, bet nesasilda Asp.

Avots: ME I, 803


ķekarains

ķe̦karaîns, ķe̦karuôts,

1) doldenständig, traubig:
te uogu ķe̦karuotās strūkles pie katra ērkšķa nuokar,as Asp. brūklenes šuogad ļuoti ķe̦karainas Hen. ;

2) ķe̦karains, zerzaust, zerfetzt:
visu gadu Jānīt[i]s jāja ķe̦karainu (Var.: ķe̦nkarainu, pinkainu) kumeliņu BW. 32933, 3 var.

Avots: ME II, 360, 361


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


strūkla

strũkla C., Karls., Līn., Iw., strùkla 2 Prl.,

1) strũkla PS., strūkle, eine Wasserader
U.; eine besondere Schicht (Ader, Metallader) in der Erde, z. B. Granitschicht Biel. n. U.;

2) strũkla C., Nötk., Ermes, Arrasch, Jürg., Bauske, Dunika, Dond., strùkla 2 Sessw., strũkle Wandsen, strùkle 2 Schwanb., Golg., Gr. - Buschh., strūkle Memelshof, der Strahl, Wasserstrahl:
ūdens strūkle Kaudz. ūdens te̦k strūklām Dunika, Bauske. lietus strūklas Stari I, 377. lietus gāžas strūklēm Iw. (mit ũ), Memelshof, Wandsen. asins strūkle Schwanb., Golg., Gr. - Buschh. asins te̦k strūklām Arrasch, Jürg. šķidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. 2 697. - strūklām stiepdamās ceļas uz augšu... migla Vēr. 1, 1027. uzpīpējis, tas izpūta dūmu strūklu MWM.;

3) strũkla Dond., strũklis (li. strūklys "Rinnsel"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) Dond., Wandsen, ein Eiszapfen (am Dach);

4) ein Lichtstrahl, z. B. Lichtsäulen des Nordlichts
Kronw. n. U. Nebst li. struklė "Wasserstrahl" zu straujš, s. Leskien Abl. 310.

Avots: ME IV, 1097


virst

I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,

1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;

2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;

3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;

4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;

5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;

6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 614