I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,

1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene ² III, 37;

2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ ² ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;

3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;

4) fallen, stürzen
(mit ir̂ ² ) Rutzau: virst gar zemi;

5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;

6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 614

I virst,

1): kādi laiki nu virtīs? Tdz. 48499. Refl. -tiês: auch Sonnaxt (3. p. prs. viršas ² , 3. p. prt. vìrtēs ² ).

Avots: EH II, 788

II virst AP., -stu oder -du, -du, intr., (langsam) sieden, kochen Ruhental: tur vird gardi kāpuostini BW. 11245. spē̦ks virda augšup Daugava 1928, S. 837, ūdens virda AP. ūdens virst, sāks vārīties Vīt. nemitīgi virda uz augšu nemiers A. XX, 244. virduošā ūdinī Pas. III, 292. jis vēl tagad katluos vird IV, 83. sēnes virst katlā Grawendahl. melōdijas tâ kâ avuots vird (sprudeln, wallen) V. Egl. Eleģijas 61. kas (truoksnis) ašs un nemitīgs iz tumsas šurpu vird Domas I, 972. Zu vir̂t. Vgl. auch verdêt II und verst, sowie die Notiz zu vir̂t. Der Infinitiv virst ist nur erschlossen und vielleicht gar nicht üblich.

Avots: ME IV, 614

II virst: (vulkāns) vird nāvi. Das prs. vird gehört vielleicht zu einem inf. *virdêt und das prt. virda - vielleicht zum prs. verd, inf. vir̂t.

Avots: EH II, 788

III virst (??) "hinaufrutschen" L.; "hinaufrücken" St. (prs. und prt. virsu). In der gleichen Bed. nach St. auch virstiês: virsies ² augšā! Golg. (der Inf. unbekannt; vielleicht *virsīties). viņš virsās uz zirgu "er dringt sich mit aller Macht aufs Pferd" (vielleicht fehlerhaft für virzās, das zu virzīties gehört!).

Avots: ME IV, 614